Ījaba 9
1 Ījabs atbildēja un sacīja:
Then responded Job, and said—
2 Patiesi, es zinu, ka tas tā ir: jo kā cilvēks varētu taisns būt tā stiprā Dieva priekšā?
Of a truth, I know that so it is, But how can a mortal be just with GOD?
3 Ja viņš grib ar To tiesāties, tad tas Viņam uz tūkstošiem ne vārda nevar atbildēt.
If he choose to contend with him, he cannot answer him, one of a thousand:
4 Viņš ir gudrs no sirds un stiprs no spēka; kas pret Viņu var tiepties un pastāvēt?
Wise in heart, and alert in vigour, What man hath hardened himself against him, and prospered!
5 Viņš pārceļ kalnus, un tie nemana, ka Viņš tos apgāž Savā dusmībā.
Who removeth mountains, unawares, Who overturneth them in his anger;
6 Viņš kustina zemi no viņas vietas, ka viņas pamati trīc.
Who shaketh the earth, out of its place, and, the pillars thereof, shudder;
7 Viņš pavēl saulei, tad tā neuzlec, Viņš aizspiež zieģeli priekš zvaigznēm.
Who commandeth the sun, and it breaketh not forth, and, about the stars, he putteth a seal;
8 Viņš viens izplata debesis un staigā pa jūras augstumiem.
Who spreadeth out fire heavens, by himself alone! and marcheth along, on the heights of the sea;
9 Viņš radījis tos vāģus(Lāci), Orijonu un Sietiņu un tās zvaigznes pret dienasvidu.
Who made the Bear, the Giant and the Cluster, and the chambers of the south;
10 Viņš dara lielas lietas, ko nevar izprast, un brīnumus, ko nevar izskaitīt.
Who doeth great things, past finding out, and marvels, beyond number.
11 Redzi, Viņš man iet secen, ka To neredzu, Viņš staigā garām, ka To nesamanu.
Lo! he cometh upon me, yet can I not see him, Yea he passeth on, yet can I not discern him.
12 Redzi, kad Viņš aizgrābj, kas Viņu kavēs, kas uz Viņu sacīs: ko Tu dari?
Lo! he snatcheth away, who can bring it back? Who shall say unto him, What wouldst thou do?
13 Dievs neaptur Savas dusmas, apakš Viņa tā varenā palīgi lokās.
As for GOD, if he withdraw not his anger, under him, will have submitted themselves—the proud helpers.
14 Kā tad nu es Viņam varētu atbildēt un atrast vārdus pret Viņu?
How much less that, I, should answer him, should choose my words with him?
15 Jo, kad es arī taisns būtu, taču es nevaru atbildēt, bet man būtu savs soģis jāpielūdz.
Whom, though I were righteous, yet would I not answer, to be absolved, I would make supplication.
16 Jebšu es sauktu, un Viņš man atbildētu, taču es nevarētu ticēt, ka Viņš klausīšot manu balsi.
Though I had called, and he had answered me, I could not believe, that he would lend an ear to my voice.
17 Jo Viņš sagrābtu mani tā kā ar vētru un vairotu manas nepelnītas vainas.
For, with a tempest, would he fall upon me, and would multiply my wounds without need;
18 Viņš manam garam neļautu atspirgties, bet mani pieēdinātu ar rūgtumiem.
He would not suffer me to recover my breath, for he would surfeit me with bitter things.
19 Ja spēka vajag, redzi, Viņš ir varens, un ja tiesā jānāk, kas Viņu sauks priekšā?
If it regardeth vigour, bold is he! If justice, who could summon him?
20 Ja es būtu taisns, tad mana mute mani pazudinātu, ja es būtu skaidrs, taču Viņš man pierādītu vainu.
If I should justify myself, mine own mouth, would condemn me, —I blameless? then had it shewn me perverse.
21 Es esmu nenoziedzīgs, es savu dvēseli nežēloju, man riebj dzīvot.
I blameless? I should not know my own soul, I should despise my own life!
22 Viena alga! tādēļ es saku: Viņš izdeldē nenoziedzīgu un bezdievīgu.
One thing, there is, for which cause, I have said it, The blameless and the lawless, he bringeth to an end.
23 Kad Viņa rīkste piepeši nonāvē, tad Viņš smejas par nenoziedzīgo izsamišanos.
If, a scourge, slay suddenly, at the despair of innocent ones, he mocketh.
24 Zeme top dota bezdievīgā rokā, Viņš apklāj viņas tiesnešu vaigus. Ja tas tā nav, kas tad to dara?
The earth, hath been given into the hand of a lawless one, The faces of her judges, he covereth, If not, then who is it?
25 Manas dienas jo ātras bijušas nekā skrējējs, tās ir aiztecējušas un labuma nav redzējušas.
My days, therefore, are swifter than a runner, They have fled, they have seen no good.
26 Tās aizgājušas kā vieglas laivas, kā ērglis, kas šaujas uz barību.
They have passed away with boats of paper-reed, like a vulture [which] rusheth upon food.
27 Kad es domāju: es gribu aizmirst savas vaimanas un pamest savu skumību un atspirgties,
If I say, I will forget my complaint, I will lay aside my sad countenance, and brighten up,
28 Tad es iztrūkstos par visām savām sāpēm; es zinu, ka Tu mani neturi par nenoziedzīgu,
I am afraid of all my pains, I know, that thou wilt not pronounce me innocent.
29 Ja man būs vainīgam būt, - kāpēc tad man velti nodarboties?
I, shall be held guilty, —Wherefore then, in vain, should I toil?
30 Jebšu es mazgātos sniegā un šķīstītu savas rokas sārmā,
Though I bathe myself in snow water, and cleanse, in cleanness itself, my hands,
31 Taču Tu mani iemērktu bedrē, tā ka manas drēbes no manis kaunētos.
Then, in a ditch, wouldst thou plunge me, and mine own clothes should abhor me:
32 Jo Viņš nav tāds vīrs kā es, kam es varētu atbildēt, ka mēs kopā varētu iet priekš tiesas.
For he is not a man like myself, whom I might answer, nor could we come together into judgment:
33 Nav mūsu starpā izšķīrēja, kas savu roku varētu likt uz mums abiem.
There is not, between us, a mediator, who might lay his hand upon us both.
34 Kad Viņš atņemtu Savu rīksti no manis un Viņa biedēklis mani neiztrūcinātu, -
Let him take from off me his rod, and, his terror, let it not startle me:
35 Tad es runātu un no Viņa nebītos; jo tā tas ar mani vis nav.
I could speak, and not be afraid of him, although, not so, am, I, in myself!
