Ījaba 9
1 Ījabs atbildēja un sacīja:
Then Job answered and said:
2 Patiesi, es zinu, ka tas tā ir: jo kā cilvēks varētu taisns būt tā stiprā Dieva priekšā?
Of a truth, I know that it is so: For how can man be just before God?
3 Ja viņš grib ar To tiesāties, tad tas Viņam uz tūkstošiem ne vārda nevar atbildēt.
If he choose to contend with him, He cannot answer him to one charge of a thousand.
4 Viņš ir gudrs no sirds un stiprs no spēka; kas pret Viņu var tiepties un pastāvēt?
He is excellent in wisdom, mighty in strength: Who hath hardened himself against him, and prospered?
5 Viņš pārceļ kalnus, un tie nemana, ka Viņš tos apgāž Savā dusmībā.
He removeth the mountains, and they know it not; He overturneth them in his anger.
6 Viņš kustina zemi no viņas vietas, ka viņas pamati trīc.
He shaketh the earth out of her place, And the pillars thereof tremble.
7 Viņš pavēl saulei, tad tā neuzlec, Viņš aizspiež zieģeli priekš zvaigznēm.
He commandeth the sun, and it riseth not, And he sealeth up the stars.
8 Viņš viens izplata debesis un staigā pa jūras augstumiem.
He alone spreadeth out the heavens, And walketh upon the high waves of the sea.
9 Viņš radījis tos vāģus(Lāci), Orijonu un Sietiņu un tās zvaigznes pret dienasvidu.
He made the Bear, Orion, and the Pleiades, And the secret chambers of the South.
10 Viņš dara lielas lietas, ko nevar izprast, un brīnumus, ko nevar izskaitīt.
He doeth great things past finding out, Yea, wonderful things without number.
11 Redzi, Viņš man iet secen, ka To neredzu, Viņš staigā garām, ka To nesamanu.
Lo! he goeth by me, but I see him not; He passeth along, but I do not perceive him.
12 Redzi, kad Viņš aizgrābj, kas Viņu kavēs, kas uz Viņu sacīs: ko Tu dari?
Lo! he seizeth, and who can hinder him? Who will say to him, What doest thou?
13 Dievs neaptur Savas dusmas, apakš Viņa tā varenā palīgi lokās.
God will not turn away his anger; The proud helpers are brought low before him.
14 Kā tad nu es Viņam varētu atbildēt un atrast vārdus pret Viņu?
How much less shall I answer him, And choose out words to contend with him?
15 Jo, kad es arī taisns būtu, taču es nevaru atbildēt, bet man būtu savs soģis jāpielūdz.
Though I were innocent, I would not answer him; I would cast myself on the mercy of my judge.
16 Jebšu es sauktu, un Viņš man atbildētu, taču es nevarētu ticēt, ka Viņš klausīšot manu balsi.
Should I call, and he make answer to me, I could not believe that he listened to my voice, —
17 Jo Viņš sagrābtu mani tā kā ar vētru un vairotu manas nepelnītas vainas.
He who falleth upon me with a tempest, And multiplieth my wounds without cause!
18 Viņš manam garam neļautu atspirgties, bet mani pieēdinātu ar rūgtumiem.
Who will not suffer me to take my breath, But filleth me with bitterness!
19 Ja spēka vajag, redzi, Viņš ir varens, un ja tiesā jānāk, kas Viņu sauks priekšā?
If I look to strength, “Lo! here am I!” [[saith he, ]] If to justice, “Who shall summon me to trial?”
20 Ja es būtu taisns, tad mana mute mani pazudinātu, ja es būtu skaidrs, taču Viņš man pierādītu vainu.
Though I were upright, yet must my own mouth condemn me; Though I were innocent, He would prove me perverse.
21 Es esmu nenoziedzīgs, es savu dvēseli nežēloju, man riebj dzīvot.
Though I were innocent, I would not care for myself; I would despise my life.
22 Viena alga! tādēļ es saku: Viņš izdeldē nenoziedzīgu un bezdievīgu.
It is all one; therefore I will affirm, He destroyeth the righteous and the wicked alike.
23 Kad Viņa rīkste piepeši nonāvē, tad Viņš smejas par nenoziedzīgo izsamišanos.
When the scourge bringeth sudden destruction, He laugheth at the sufferings of the innocent.
24 Zeme top dota bezdievīgā rokā, Viņš apklāj viņas tiesnešu vaigus. Ja tas tā nav, kas tad to dara?
The earth is given into the hands of the wicked; He covereth the face of the judges thereof; If it be not He, who is it?
25 Manas dienas jo ātras bijušas nekā skrējējs, tās ir aiztecējušas un labuma nav redzējušas.
My days have been swifter than a courier; They have fled away; they have seen no good.
26 Tās aizgājušas kā vieglas laivas, kā ērglis, kas šaujas uz barību.
They have gone by like the reed-skiffs; Like the eagle, darting upon his prey.
27 Kad es domāju: es gribu aizmirst savas vaimanas un pamest savu skumību un atspirgties,
If I say, I will forget my lamentation, I will change my countenance, and take courage,
28 Tad es iztrūkstos par visām savām sāpēm; es zinu, ka Tu mani neturi par nenoziedzīgu,
Still am I in dread of the multitude of my sorrows; For I know that thou wilt not hold me innocent.
29 Ja man būs vainīgam būt, - kāpēc tad man velti nodarboties?
I shall be found guilty; Why then should I labor in vain?
30 Jebšu es mazgātos sniegā un šķīstītu savas rokas sārmā,
If I wash myself in snow, And cleanse my hands with lye,
31 Taču Tu mani iemērktu bedrē, tā ka manas drēbes no manis kaunētos.
Still wilt thou plunge me into the pit, So that my own clothes will abhor me.
32 Jo Viņš nav tāds vīrs kā es, kam es varētu atbildēt, ka mēs kopā varētu iet priekš tiesas.
For He is not a man, as I am, that I may contend with him, And that we may go together into judgment;
33 Nav mūsu starpā izšķīrēja, kas savu roku varētu likt uz mums abiem.
There is no umpire between us, Who may lay his hand upon us both.
34 Kad Viņš atņemtu Savu rīksti no manis un Viņa biedēklis mani neiztrūcinātu, -
Let him take from me his rod, And not dismay me with his terrors,
35 Tad es runātu un no Viņa nebītos; jo tā tas ar mani vis nav.
Then I will speak, and not be afraid of him: For I am not so at heart.
