Ījaba 9
1 Ījabs atbildēja un sacīja:
Then Job answered and said,
2 Patiesi, es zinu, ka tas tā ir: jo kā cilvēks varētu taisns būt tā stiprā Dieva priekšā?
I know it is so of a truth: but how should man be just with God?
3 Ja viņš grib ar To tiesāties, tad tas Viņam uz tūkstošiem ne vārda nevar atbildēt.
If he will contend with him, he cannot answer him one of a thousand.
4 Viņš ir gudrs no sirds un stiprs no spēka; kas pret Viņu var tiepties un pastāvēt?
He is wise in heart, and mighty in strength: who has hardened himself against him, and has prospered?
5 Viņš pārceļ kalnus, un tie nemana, ka Viņš tos apgāž Savā dusmībā.
Which removes the mountains, and they know not: which overturns them in his anger.
6 Viņš kustina zemi no viņas vietas, ka viņas pamati trīc.
Which shakes the earth out of her place, and the pillars thereof tremble.
7 Viņš pavēl saulei, tad tā neuzlec, Viņš aizspiež zieģeli priekš zvaigznēm.
Which commands the sun, and it rises not; and seals up the stars.
8 Viņš viens izplata debesis un staigā pa jūras augstumiem.
Which alone spreads out the heavens, and treads on the waves of the sea.
9 Viņš radījis tos vāģus(Lāci), Orijonu un Sietiņu un tās zvaigznes pret dienasvidu.
Which makes Arcturus, Orion, and Pleiades, and the chambers of the south.
10 Viņš dara lielas lietas, ko nevar izprast, un brīnumus, ko nevar izskaitīt.
Which does great things past finding out; yes, and wonders without number.
11 Redzi, Viņš man iet secen, ka To neredzu, Viņš staigā garām, ka To nesamanu.
See, he goes by me, and I see him not: he passes on also, but I perceive him not.
12 Redzi, kad Viņš aizgrābj, kas Viņu kavēs, kas uz Viņu sacīs: ko Tu dari?
Behold, he takes away, who can hinder him? who will say to him, What do you?
13 Dievs neaptur Savas dusmas, apakš Viņa tā varenā palīgi lokās.
If God will not withdraw his anger, the proud helpers do stoop under him.
14 Kā tad nu es Viņam varētu atbildēt un atrast vārdus pret Viņu?
How much less shall I answer him, and choose out my words to reason with him?
15 Jo, kad es arī taisns būtu, taču es nevaru atbildēt, bet man būtu savs soģis jāpielūdz.
Whom, though I were righteous, yet would I not answer, but I would make supplication to my judge.
16 Jebšu es sauktu, un Viņš man atbildētu, taču es nevarētu ticēt, ka Viņš klausīšot manu balsi.
If I had called, and he had answered me; yet would I not believe that he had listened to my voice.
17 Jo Viņš sagrābtu mani tā kā ar vētru un vairotu manas nepelnītas vainas.
For he breaks me with a tempest, and multiplies my wounds without cause.
18 Viņš manam garam neļautu atspirgties, bet mani pieēdinātu ar rūgtumiem.
He will not suffer me to take my breath, but fills me with bitterness.
19 Ja spēka vajag, redzi, Viņš ir varens, un ja tiesā jānāk, kas Viņu sauks priekšā?
If I speak of strength, see, he is strong: and if of judgment, who shall set me a time to plead?
20 Ja es būtu taisns, tad mana mute mani pazudinātu, ja es būtu skaidrs, taču Viņš man pierādītu vainu.
If I justify myself, my own mouth shall condemn me: if I say, I am perfect, it shall also prove me perverse.
21 Es esmu nenoziedzīgs, es savu dvēseli nežēloju, man riebj dzīvot.
Though I were perfect, yet would I not know my soul: I would despise my life.
22 Viena alga! tādēļ es saku: Viņš izdeldē nenoziedzīgu un bezdievīgu.
This is one thing, therefore I said it, He destroys the perfect and the wicked.
23 Kad Viņa rīkste piepeši nonāvē, tad Viņš smejas par nenoziedzīgo izsamišanos.
If the whip slay suddenly, he will laugh at the trial of the innocent.
24 Zeme top dota bezdievīgā rokā, Viņš apklāj viņas tiesnešu vaigus. Ja tas tā nav, kas tad to dara?
The earth is given into the hand of the wicked: he covers the faces of the judges thereof; if not, where, and who is he?
25 Manas dienas jo ātras bijušas nekā skrējējs, tās ir aiztecējušas un labuma nav redzējušas.
Now my days are swifter than a post: they flee away, they see no good.
26 Tās aizgājušas kā vieglas laivas, kā ērglis, kas šaujas uz barību.
They are passed away as the swift ships: as the eagle that hastens to the prey.
27 Kad es domāju: es gribu aizmirst savas vaimanas un pamest savu skumību un atspirgties,
If I say, I will forget my complaint, I will leave off my heaviness, and comfort myself:
28 Tad es iztrūkstos par visām savām sāpēm; es zinu, ka Tu mani neturi par nenoziedzīgu,
I am afraid of all my sorrows, I know that you will not hold me innocent.
29 Ja man būs vainīgam būt, - kāpēc tad man velti nodarboties?
If I be wicked, why then labor I in vain?
30 Jebšu es mazgātos sniegā un šķīstītu savas rokas sārmā,
If I wash myself with snow water, and make my hands never so clean;
31 Taču Tu mani iemērktu bedrē, tā ka manas drēbes no manis kaunētos.
Yet shall you plunge me in the ditch, and my own clothes shall abhor me.
32 Jo Viņš nav tāds vīrs kā es, kam es varētu atbildēt, ka mēs kopā varētu iet priekš tiesas.
For he is not a man, as I am, that I should answer him, and we should come together in judgment.
33 Nav mūsu starpā izšķīrēja, kas savu roku varētu likt uz mums abiem.
Neither is there any judge between us, that might lay his hand on us both.
34 Kad Viņš atņemtu Savu rīksti no manis un Viņa biedēklis mani neiztrūcinātu, -
Let him take his rod away from me, and let not his fear terrify me:
35 Tad es runātu un no Viņa nebītos; jo tā tas ar mani vis nav.
Then would I speak, and not fear him; but it is not so with me.
