Ījaba 9
1 Ījabs atbildēja un sacīja:
Job replied,
2 Patiesi, es zinu, ka tas tā ir: jo kā cilvēks varētu taisns būt tā stiprā Dieva priekšā?
“Yes, I know all that! But how can anyone be right before God?
3 Ja viņš grib ar To tiesāties, tad tas Viņam uz tūkstošiem ne vārda nevar atbildēt.
If you wanted to argue with God, God could ask a thousand questions that no-one could answer.
4 Viņš ir gudrs no sirds un stiprs no spēka; kas pret Viņu var tiepties un pastāvēt?
God is so wise and so powerful that no-one could challenge him and win.
5 Viņš pārceļ kalnus, un tie nemana, ka Viņš tos apgāž Savā dusmībā.
God moves the mountains suddenly; he overturns them in his anger.
6 Viņš kustina zemi no viņas vietas, ka viņas pamati trīc.
He shakes the earth, making its foundations quake.
7 Viņš pavēl saulei, tad tā neuzlec, Viņš aizspiež zieģeli priekš zvaigznēm.
He is the one who can command the sun not to rise and the stars not to shine.
8 Viņš viens izplata debesis un staigā pa jūras augstumiem.
He alone is the one who stretches out the heavens and walks on the waves of the sea.
9 Viņš radījis tos vāģus(Lāci), Orijonu un Sietiņu un tās zvaigznes pret dienasvidu.
He made the constellations of the Bear, Orion, the Pleiades, and the stars of the southern sky.
10 Viņš dara lielas lietas, ko nevar izprast, un brīnumus, ko nevar izskaitīt.
He is the one who does incredible things that are beyond our understanding, marvelous things that are uncountable.
11 Redzi, Viņš man iet secen, ka To neredzu, Viņš staigā garām, ka To nesamanu.
But when he passes by me, I don't see him; when he moves on, he is invisible to me.
12 Redzi, kad Viņš aizgrābj, kas Viņu kavēs, kas uz Viņu sacīs: ko Tu dari?
If he takes away, who can prevent him? Who is going to ask him, ‘What are you doing?’
13 Dievs neaptur Savas dusmas, apakš Viņa tā varenā palīgi lokās.
God does not restrain his anger; he crushes Rahab's helpers underfoot.
14 Kā tad nu es Viņam varētu atbildēt un atrast vārdus pret Viņu?
So how much less could I answer God, or choose my words to argue with him!
15 Jo, kad es arī taisns būtu, taču es nevaru atbildēt, bet man būtu savs soģis jāpielūdz.
Even though I'm right, I can't answer him. I must plead for mercy from my judge.
16 Jebšu es sauktu, un Viņš man atbildētu, taču es nevarētu ticēt, ka Viņš klausīšot manu balsi.
Even if I called him to come and he responded, I don't believe he would listen to me.
17 Jo Viņš sagrābtu mani tā kā ar vētru un vairotu manas nepelnītas vainas.
He pounds me with the winds of a storm; he wounds me time and again, without giving a reason.
18 Viņš manam garam neļautu atspirgties, bet mani pieēdinātu ar rūgtumiem.
He doesn't give me a chance even to catch my breath; instead he fills my life with bitter suffering.
19 Ja spēka vajag, redzi, Viņš ir varens, un ja tiesā jānāk, kas Viņu sauks priekšā?
If it's a question of strength, then God is the strongest. If it's a question of justice, then who will set a time for my case?
20 Ja es būtu taisns, tad mana mute mani pazudinātu, ja es būtu skaidrs, taču Viņš man pierādītu vainu.
Even though I am right, my own mouth would condemn me; even though I am innocent, he would prove me wrong.
21 Es esmu nenoziedzīgs, es savu dvēseli nežēloju, man riebj dzīvot.
I am innocent! I don't care what happens to me. I hate my life!
22 Viena alga! tādēļ es saku: Viņš izdeldē nenoziedzīgu un bezdievīgu.
That's why I say, ‘It makes no difference to God. He destroys both the innocent and the wicked.’
23 Kad Viņa rīkste piepeši nonāvē, tad Viņš smejas par nenoziedzīgo izsamišanos.
When disaster strikes suddenly he mocks the despair of the innocent.
24 Zeme top dota bezdievīgā rokā, Viņš apklāj viņas tiesnešu vaigus. Ja tas tā nav, kas tad to dara?
The earth has been handed over to the wicked; he blinds the eyes of the judges—if it's not him who does this, then who is it?
25 Manas dienas jo ātras bijušas nekā skrējējs, tās ir aiztecējušas un labuma nav redzējušas.
The days of my life race by like a runner, rushing past without me seeing any happiness.
26 Tās aizgājušas kā vieglas laivas, kā ērglis, kas šaujas uz barību.
They pass by like fast sailing ships, like an eagle swooping down on its prey.
27 Kad es domāju: es gribu aizmirst savas vaimanas un pamest savu skumību un atspirgties,
If I said to myself, ‘I will forget my complaints; I will stop crying and be happy,’
28 Tad es iztrūkstos par visām savām sāpēm; es zinu, ka Tu mani neturi par nenoziedzīgu,
I would still be terrified at all my suffering because you, God, will not say I'm innocent.
29 Ja man būs vainīgam būt, - kāpēc tad man velti nodarboties?
Since I'm condemned, what's the point in arguing?
30 Jebšu es mazgātos sniegā un šķīstītu savas rokas sārmā,
Even if I wash myself with pure mountain water and clean my hands with soap,
31 Taču Tu mani iemērktu bedrē, tā ka manas drēbes no manis kaunētos.
you would toss me into a slime pit so that even my own clothes would hate me!
32 Jo Viņš nav tāds vīrs kā es, kam es varētu atbildēt, ka mēs kopā varētu iet priekš tiesas.
For God is not a mortal being like me, I can't defend myself or take him to court.
33 Nav mūsu starpā izšķīrēja, kas savu roku varētu likt uz mums abiem.
If only there was an arbitrator who could bring us both together!
34 Kad Viņš atņemtu Savu rīksti no manis un Viņa biedēklis mani neiztrūcinātu, -
I wish God would stop beating me with his rod and terrifying me!
35 Tad es runātu un no Viņa nebītos; jo tā tas ar mani vis nav.
Then I could speak up without being afraid—but since I am, I can't!”
