Ījaba 9
1 Ījabs atbildēja un sacīja:
Then Job answered:
2 Patiesi, es zinu, ka tas tā ir: jo kā cilvēks varētu taisns būt tā stiprā Dieva priekšā?
“Yes, I know that it is so, but how can a mortal be righteous before God?
3 Ja viņš grib ar To tiesāties, tad tas Viņam uz tūkstošiem ne vārda nevar atbildēt.
If one wished to contend with God, he could not answer Him one time out of a thousand.
4 Viņš ir gudrs no sirds un stiprs no spēka; kas pret Viņu var tiepties un pastāvēt?
God is wise in heart and mighty in strength. Who has resisted Him and prospered?
5 Viņš pārceļ kalnus, un tie nemana, ka Viņš tos apgāž Savā dusmībā.
He moves mountains without their knowledge and overturns them in His anger.
6 Viņš kustina zemi no viņas vietas, ka viņas pamati trīc.
He shakes the earth from its place, so that its foundations tremble.
7 Viņš pavēl saulei, tad tā neuzlec, Viņš aizspiež zieģeli priekš zvaigznēm.
He commands the sun not to shine; He seals off the stars.
8 Viņš viens izplata debesis un staigā pa jūras augstumiem.
He alone stretches out the heavens and treads on the waves of the sea.
9 Viņš radījis tos vāģus(Lāci), Orijonu un Sietiņu un tās zvaigznes pret dienasvidu.
He is the Maker of the Bear and Orion, of the Pleiades and the constellations of the south.
10 Viņš dara lielas lietas, ko nevar izprast, un brīnumus, ko nevar izskaitīt.
He does great things beyond searching out, and wonders without number.
11 Redzi, Viņš man iet secen, ka To neredzu, Viņš staigā garām, ka To nesamanu.
Were He to pass by me, I would not see Him; were He to move, I would not recognize Him.
12 Redzi, kad Viņš aizgrābj, kas Viņu kavēs, kas uz Viņu sacīs: ko Tu dari?
If He takes away, who can stop Him? Who dares to ask Him, ‘What are You doing?’
13 Dievs neaptur Savas dusmas, apakš Viņa tā varenā palīgi lokās.
God does not restrain His anger; the helpers of Rahab cower beneath Him.
14 Kā tad nu es Viņam varētu atbildēt un atrast vārdus pret Viņu?
How then can I answer Him or choose my arguments against Him?
15 Jo, kad es arī taisns būtu, taču es nevaru atbildēt, bet man būtu savs soģis jāpielūdz.
For even if I were right, I could not answer. I could only beg my Judge for mercy.
16 Jebšu es sauktu, un Viņš man atbildētu, taču es nevarētu ticēt, ka Viņš klausīšot manu balsi.
If I summoned Him and He answered me, I do not believe He would listen to my voice.
17 Jo Viņš sagrābtu mani tā kā ar vētru un vairotu manas nepelnītas vainas.
For He would crush me with a tempest and multiply my wounds without cause.
18 Viņš manam garam neļautu atspirgties, bet mani pieēdinātu ar rūgtumiem.
He does not let me catch my breath, but overwhelms me with bitterness.
19 Ja spēka vajag, redzi, Viņš ir varens, un ja tiesā jānāk, kas Viņu sauks priekšā?
If it is a matter of strength, He is indeed mighty! If it is a matter of justice, who can summon Him?
20 Ja es būtu taisns, tad mana mute mani pazudinātu, ja es būtu skaidrs, taču Viņš man pierādītu vainu.
Even if I were righteous, my mouth would condemn me; if I were blameless, it would declare me guilty.
21 Es esmu nenoziedzīgs, es savu dvēseli nežēloju, man riebj dzīvot.
Though I am blameless, I have no concern for myself; I despise my own life.
22 Viena alga! tādēļ es saku: Viņš izdeldē nenoziedzīgu un bezdievīgu.
It is all the same, and so I say, ‘He destroys both the blameless and the wicked.’
23 Kad Viņa rīkste piepeši nonāvē, tad Viņš smejas par nenoziedzīgo izsamišanos.
When the scourge brings sudden death, He mocks the despair of the innocent.
24 Zeme top dota bezdievīgā rokā, Viņš apklāj viņas tiesnešu vaigus. Ja tas tā nav, kas tad to dara?
The earth is given into the hand of the wicked; He blindfolds its judges. If it is not He, then who is it?
25 Manas dienas jo ātras bijušas nekā skrējējs, tās ir aiztecējušas un labuma nav redzējušas.
My days are swifter than a runner; they flee without seeing good.
26 Tās aizgājušas kā vieglas laivas, kā ērglis, kas šaujas uz barību.
They sweep by like boats of papyrus, like an eagle swooping down on its prey.
27 Kad es domāju: es gribu aizmirst savas vaimanas un pamest savu skumību un atspirgties,
If I were to say, ‘I will forget my complaint and change my expression and smile,’
28 Tad es iztrūkstos par visām savām sāpēm; es zinu, ka Tu mani neturi par nenoziedzīgu,
I would still dread all my sufferings; I know that You will not acquit me.
29 Ja man būs vainīgam būt, - kāpēc tad man velti nodarboties?
Since I am already found guilty, why should I labor in vain?
30 Jebšu es mazgātos sniegā un šķīstītu savas rokas sārmā,
If I should wash myself with snow and cleanse my hands with lye,
31 Taču Tu mani iemērktu bedrē, tā ka manas drēbes no manis kaunētos.
then You would plunge me into the pit, and even my own clothes would despise me.
32 Jo Viņš nav tāds vīrs kā es, kam es varētu atbildēt, ka mēs kopā varētu iet priekš tiesas.
For He is not a man like me, that I can answer Him, that we can take each other to court.
33 Nav mūsu starpā izšķīrēja, kas savu roku varētu likt uz mums abiem.
Nor is there a mediator between us, to lay his hand upon us both.
34 Kad Viņš atņemtu Savu rīksti no manis un Viņa biedēklis mani neiztrūcinātu, -
Let Him remove His rod from me, so that His terror will no longer frighten me.
35 Tad es runātu un no Viņa nebītos; jo tā tas ar mani vis nav.
Then I would speak without fear of Him. But as it is, I am on my own.
