Ījaba 9
1 Ījabs atbildēja un sacīja:
Then Job answered and said,
2 Patiesi, es zinu, ka tas tā ir: jo kā cilvēks varētu taisns būt tā stiprā Dieva priekšā?
Of a truth I know that it is so: But how can man be just with God?
3 Ja viņš grib ar To tiesāties, tad tas Viņam uz tūkstošiem ne vārda nevar atbildēt.
If he be pleased to contend with him, He cannot answer him one of a thousand.
4 Viņš ir gudrs no sirds un stiprs no spēka; kas pret Viņu var tiepties un pastāvēt?
[He is] wise in heart, and mighty in strength: Who hath hardened himself against him, and prospered?—
5 Viņš pārceļ kalnus, un tie nemana, ka Viņš tos apgāž Savā dusmībā.
[Him] that removeth the mountains, and they know it not, When he overturneth them in his anger;
6 Viņš kustina zemi no viņas vietas, ka viņas pamati trīc.
That shaketh the earth out of its place, And the pillars thereof tremble;
7 Viņš pavēl saulei, tad tā neuzlec, Viņš aizspiež zieģeli priekš zvaigznēm.
That commandeth the sun, and it riseth not, And sealeth up the stars;
8 Viņš viens izplata debesis un staigā pa jūras augstumiem.
That alone stretcheth out the heavens, And treadeth upon the waves of the sea;
9 Viņš radījis tos vāģus(Lāci), Orijonu un Sietiņu un tās zvaigznes pret dienasvidu.
That maketh the Bear, Orion, and the Pleiades, And the chambers of the south;
10 Viņš dara lielas lietas, ko nevar izprast, un brīnumus, ko nevar izskaitīt.
That doeth great things past finding out, Yea, marvellous things without number.
11 Redzi, Viņš man iet secen, ka To neredzu, Viņš staigā garām, ka To nesamanu.
Lo, he goeth by me, and I see him not: He passeth on also, but I perceive him not.
12 Redzi, kad Viņš aizgrābj, kas Viņu kavēs, kas uz Viņu sacīs: ko Tu dari?
Behold, he seizeth [the prey], who can hinder him? Who will say unto him, What doest thou?
13 Dievs neaptur Savas dusmas, apakš Viņa tā varenā palīgi lokās.
God will not withdraw his anger; The helpers of Rahab do stoop under him.
14 Kā tad nu es Viņam varētu atbildēt un atrast vārdus pret Viņu?
How much less shall I answer him, And choose out my words [to reason] with him?
15 Jo, kad es arī taisns būtu, taču es nevaru atbildēt, bet man būtu savs soģis jāpielūdz.
Whom, though I were righteous, yet would I not answer; I would make supplication to my judge.
16 Jebšu es sauktu, un Viņš man atbildētu, taču es nevarētu ticēt, ka Viņš klausīšot manu balsi.
If I had called, and he had answered me, Yet would I not believe that he hearkened unto my voice.
17 Jo Viņš sagrābtu mani tā kā ar vētru un vairotu manas nepelnītas vainas.
For he breaketh me with a tempest, And multiplieth my wounds without cause.
18 Viņš manam garam neļautu atspirgties, bet mani pieēdinātu ar rūgtumiem.
He will not suffer me to take my breath, But filleth me with bitterness.
19 Ja spēka vajag, redzi, Viņš ir varens, un ja tiesā jānāk, kas Viņu sauks priekšā?
If [we speak] of strength, lo, [he is] mighty! And if of justice, Who, [saith he], will summon me?
20 Ja es būtu taisns, tad mana mute mani pazudinātu, ja es būtu skaidrs, taču Viņš man pierādītu vainu.
Though I be righteous, mine own mouth shall condemn me: Though I be perfect, it shall prove me perverse.
21 Es esmu nenoziedzīgs, es savu dvēseli nežēloju, man riebj dzīvot.
I am perfect; I regard not myself; I despise my life.
22 Viena alga! tādēļ es saku: Viņš izdeldē nenoziedzīgu un bezdievīgu.
It is all one; therefore I say, He destroyeth the perfect and the wicked.
23 Kad Viņa rīkste piepeši nonāvē, tad Viņš smejas par nenoziedzīgo izsamišanos.
If the scourge slay suddenly, He will mock at the trial of the innocent.
24 Zeme top dota bezdievīgā rokā, Viņš apklāj viņas tiesnešu vaigus. Ja tas tā nav, kas tad to dara?
The earth is given into the hand of the wicked; He covereth the faces of the judges thereof: If [it be] not [he], who then is it?
25 Manas dienas jo ātras bijušas nekā skrējējs, tās ir aiztecējušas un labuma nav redzējušas.
Now my days are swifter than a post: They flee away, they see no good.
26 Tās aizgājušas kā vieglas laivas, kā ērglis, kas šaujas uz barību.
They are passed away as the swift ships; As the eagle that swoopeth on the prey.
27 Kad es domāju: es gribu aizmirst savas vaimanas un pamest savu skumību un atspirgties,
If I say, I will forget my complaint, I will put off my [sad] countenance, and be of good cheer;
28 Tad es iztrūkstos par visām savām sāpēm; es zinu, ka Tu mani neturi par nenoziedzīgu,
I am afraid of all my sorrows, I know that thou wilt not hold me innocent.
29 Ja man būs vainīgam būt, - kāpēc tad man velti nodarboties?
I shall be condemned; Why then do I labor in vain?
30 Jebšu es mazgātos sniegā un šķīstītu savas rokas sārmā,
If I wash myself with snow water, And make my hands never so clean;
31 Taču Tu mani iemērktu bedrē, tā ka manas drēbes no manis kaunētos.
Yet wilt thou plunge me in the ditch, And mine own clothes shall abhor me.
32 Jo Viņš nav tāds vīrs kā es, kam es varētu atbildēt, ka mēs kopā varētu iet priekš tiesas.
For he is not a man, as I am, that I should answer him, That we should come together in judgment.
33 Nav mūsu starpā izšķīrēja, kas savu roku varētu likt uz mums abiem.
There is no umpire betwixt us, That might lay his hand upon us both.
34 Kad Viņš atņemtu Savu rīksti no manis un Viņa biedēklis mani neiztrūcinātu, -
Let him take his rod away from me, And let not his terror make me afraid:
35 Tad es runātu un no Viņa nebītos; jo tā tas ar mani vis nav.
Then would I speak, and not fear him; For I am not so in myself.
