Ījaba 9
1 Ījabs atbildēja un sacīja:
Saa tog Job til Orde og svarede:
2 Patiesi, es zinu, ka tas tā ir: jo kā cilvēks varētu taisns būt tā stiprā Dieva priekšā?
Jeg ved forvist, at saaledes er det, hvad Ret har en dødelig over for Gud?
3 Ja viņš grib ar To tiesāties, tad tas Viņam uz tūkstošiem ne vārda nevar atbildēt.
Vilde Gud gaa i Rette med ham, kan han ikke svare paa et af tusind!
4 Viņš ir gudrs no sirds un stiprs no spēka; kas pret Viņu var tiepties un pastāvēt?
Viis af Hjerte og vældig i Kraft hvo trodsede ham og slap vel derfra?
5 Viņš pārceļ kalnus, un tie nemana, ka Viņš tos apgāž Savā dusmībā.
Han flytter Bjerge saa let som intet, vælter dem om i sin Vrede,
6 Viņš kustina zemi no viņas vietas, ka viņas pamati trīc.
ryster Jorden ud af dens Fuger, saa dens Grundstøtter bæver;
7 Viņš pavēl saulei, tad tā neuzlec, Viņš aizspiež zieģeli priekš zvaigznēm.
han taler til Solen, saa skinner den ikke, for Stjernerne sætter han Segl,
8 Viņš viens izplata debesis un staigā pa jūras augstumiem.
han udspænder Himlen ene, skrider hen over Havets Kamme,
9 Viņš radījis tos vāģus(Lāci), Orijonu un Sietiņu un tās zvaigznes pret dienasvidu.
han skabte Bjørnen, Orion, Syvstjernen og Sydens Kamre,
10 Viņš dara lielas lietas, ko nevar izprast, un brīnumus, ko nevar izskaitīt.
han øver ufattelig Vælde og Undere uden Tal!
11 Redzi, Viņš man iet secen, ka To neredzu, Viņš staigā garām, ka To nesamanu.
Gaar han forbi mig, ser jeg ham ikke, farer han hen, jeg mærker ham ikke;
12 Redzi, kad Viņš aizgrābj, kas Viņu kavēs, kas uz Viņu sacīs: ko Tu dari?
røver han, hvem mon der hindrer ham i det? Hvo siger til ham: »Hvad gør du?«
13 Dievs neaptur Savas dusmas, apakš Viņa tā varenā palīgi lokās.
Gud lægger ikke Baand paa sin Vrede, Rahabs Hjælpere bøjed sig under ham;
14 Kā tad nu es Viņam varētu atbildēt un atrast vārdus pret Viņu?
hvor kan jeg da give ham Svar og rettelig føje min Tale for ham!
15 Jo, kad es arī taisns būtu, taču es nevaru atbildēt, bet man būtu savs soģis jāpielūdz.
Har jeg end Ret, jeg kan dog ej svare, maa bede min Dommer om Naade!
16 Jebšu es sauktu, un Viņš man atbildētu, taču es nevarētu ticēt, ka Viņš klausīšot manu balsi.
Nævned jeg ham, han svared mig ikke, han hørte, tror jeg, ikke min Røst,
17 Jo Viņš sagrābtu mani tā kā ar vētru un vairotu manas nepelnītas vainas.
han, som river mig bort i Stormen, giver mig Saar paa Saar uden Grund,
18 Viņš manam garam neļautu atspirgties, bet mani pieēdinātu ar rūgtumiem.
ikke lader mig drage Aande, men lader mig mættes med beske Ting.
19 Ja spēka vajag, redzi, Viņš ir varens, un ja tiesā jānāk, kas Viņu sauks priekšā?
Gælder det Kæmpekraft, melder han sig! Gælder det Ret, hvo stævner ham da!
20 Ja es būtu taisns, tad mana mute mani pazudinātu, ja es būtu skaidrs, taču Viņš man pierādītu vainu.
Har jeg end Ret, maa min Mund dog fælde mig, er jeg end skyldfri, han gør mig dog vrang!
21 Es esmu nenoziedzīgs, es savu dvēseli nežēloju, man riebj dzīvot.
Skyldfri er jeg, ser bort fra min Sjæl og agter mit Liv for intet!
22 Viena alga! tādēļ es saku: Viņš izdeldē nenoziedzīgu un bezdievīgu.
Lige meget; jeg paastaar derfor: Skyldfri og skyldig gør han til intet!
23 Kad Viņa rīkste piepeši nonāvē, tad Viņš smejas par nenoziedzīgo izsamišanos.
Naar Svøben kommer med Død i et Nu, saa spotter han skyldfries Hjertekval;
24 Zeme top dota bezdievīgā rokā, Viņš apklāj viņas tiesnešu vaigus. Ja tas tā nav, kas tad to dara?
Jorden gav han i gudløses Haand, hylder dens Dommeres Øjne til, hvem ellers, om ikke han?
25 Manas dienas jo ātras bijušas nekā skrējējs, tās ir aiztecējušas un labuma nav redzējušas.
Raskere end Løberen fløj mine Dage, de svandt og saa ikke Lykke,
26 Tās aizgājušas kā vieglas laivas, kā ērglis, kas šaujas uz barību.
gled hen som Baade af Siv, som en Ørn, der slaar ned paa Bytte.
27 Kad es domāju: es gribu aizmirst savas vaimanas un pamest savu skumību un atspirgties,
Dersom jeg siger: »Mit Suk vil jeg glemme, glatte mit Ansigt og være glad, «
28 Tad es iztrūkstos par visām savām sāpēm; es zinu, ka Tu mani neturi par nenoziedzīgu,
maa jeg dog grue for al min Smerte, jeg ved, du kender mig ikke fri.
29 Ja man būs vainīgam būt, - kāpēc tad man velti nodarboties?
Jeg skal nu engang være skyldig, hvorfor da slide til ingen Nytte?
30 Jebšu es mazgātos sniegā un šķīstītu savas rokas sārmā,
Toed jeg mig i Sne og tvætted i Lud mine Hænder,
31 Taču Tu mani iemērktu bedrē, tā ka manas drēbes no manis kaunētos.
du dypped mig dog i Pølen, saa Klæderne væmmedes ved mig.
32 Jo Viņš nav tāds vīrs kā es, kam es varētu atbildēt, ka mēs kopā varētu iet priekš tiesas.
Thi du er ikke en Mand som jeg, saa jeg kunde svare, saa vi kunde gaa for Retten sammen;
33 Nav mūsu starpā izšķīrēja, kas savu roku varētu likt uz mums abiem.
vi savner en Voldgiftsmand til at lægge sin Haand paa os begge!
34 Kad Viņš atņemtu Savu rīksti no manis un Viņa biedēklis mani neiztrūcinātu, -
Fried han mig for sin Stok, og skræmmed hans Rædsler mig ikke,
35 Tad es runātu un no Viņa nebītos; jo tā tas ar mani vis nav.
da talte jeg uden at frygte ham, thi min Dom om mig selv er en anden!
