Ījaba 9
1 Ījabs atbildēja un sacīja:
Job progovori i reče:
2 Patiesi, es zinu, ka tas tā ir: jo kā cilvēks varētu taisns būt tā stiprā Dieva priekšā?
“Zaista, dobro ja znadem da je tako: kako da pred Bogom čovjek ima pravo?
3 Ja viņš grib ar To tiesāties, tad tas Viņam uz tūkstošiem ne vārda nevar atbildēt.
Ako bi se tkogod htio prÓeti s njime, odvratio mu ne bi ni jednom od tisuću.
4 Viņš ir gudrs no sirds un stiprs no spēka; kas pret Viņu var tiepties un pastāvēt?
Srcem on je mudar, a snagom svesilan, i tko bi se njemu nekažnjeno opro?
5 Viņš pārceļ kalnus, un tie nemana, ka Viņš tos apgāž Savā dusmībā.
On brda premješta, a ona to ne znaju, u jarosti svojoj on ih preokreće.
6 Viņš kustina zemi no viņas vietas, ka viņas pamati trīc.
Pokreće on zemlju sa njezina mjesta, iz temelja njene potresa stupove.
7 Viņš pavēl saulei, tad tā neuzlec, Viņš aizspiež zieģeli priekš zvaigznēm.
Kad zaprijeti suncu, ono se ne rađa, on pečatom svojim i zvijezde pečati.
8 Viņš viens izplata debesis un staigā pa jūras augstumiem.
Jedini on je nebesa razapeo i pučinom morskom samo on hodao.
9 Viņš radījis tos vāģus(Lāci), Orijonu un Sietiņu un tās zvaigznes pret dienasvidu.
Stvorio je Medvjede i Oriona, Vlašiće i zvijezđa na južnome nebu.
10 Viņš dara lielas lietas, ko nevar izprast, un brīnumus, ko nevar izskaitīt.
Tvorac on je djela silnih, nepojmljivih čudesa koja se izbrojit' ne mogu.
11 Redzi, Viņš man iet secen, ka To neredzu, Viņš staigā garām, ka To nesamanu.
Ide pored mene, a ja ga ne vidim; evo, on prolazi - ja ga ne opažam.
12 Redzi, kad Viņš aizgrābj, kas Viņu kavēs, kas uz Viņu sacīs: ko Tu dari?
Ugrabi li što, tko će mu to priječit, i tko ga pitat smije: 'Što si učinio?'
13 Dievs neaptur Savas dusmas, apakš Viņa tā varenā palīgi lokās.
Bog silni srdžbu svoju ne opoziva: pred njim poniču saveznici Rahaba.
14 Kā tad nu es Viņam varētu atbildēt un atrast vārdus pret Viņu?
Pa kako onda da njemu odgovorim, koju riječ da protiv njega izaberem?
15 Jo, kad es arī taisns būtu, taču es nevaru atbildēt, bet man būtu savs soģis jāpielūdz.
I da sam u pravu, odvratio ne bih, u suca svojega milost bih molio.
16 Jebšu es sauktu, un Viņš man atbildētu, taču es nevarētu ticēt, ka Viņš klausīšot manu balsi.
A kad bi se na zov moj i odazvao, vjerovao ne bih da on glas moj sluša.
17 Jo Viņš sagrābtu mani tā kā ar vētru un vairotu manas nepelnītas vainas.
Jer, za dlaku jednu on mene satire, bez razloga moje rane umnožava.
18 Viņš manam garam neļautu atspirgties, bet mani pieēdinātu ar rūgtumiem.
Ni časa jednoga predahnut' mi ne da, nego mene svakom gorčinom napaja!
19 Ja spēka vajag, redzi, Viņš ir varens, un ja tiesā jānāk, kas Viņu sauks priekšā?
Ako je na snagu - tÓa on je najjači! Ako je na pravdu - tko će njega na sud?
20 Ja es būtu taisns, tad mana mute mani pazudinātu, ja es būtu skaidrs, taču Viņš man pierādītu vainu.
Da sam i prav, usta bi me osudila, da sam i nevin, zlim bi me proglasila.
21 Es esmu nenoziedzīgs, es savu dvēseli nežēloju, man riebj dzīvot.
A jesam li nevin? Ni sam ne znam više, moj je život meni sasvim omrzao!
22 Viena alga! tādēļ es saku: Viņš izdeldē nenoziedzīgu un bezdievīgu.
Jer, to je svejedno; i zato ja kažem: nevina i grešnika on dokončava.
23 Kad Viņa rīkste piepeši nonāvē, tad Viņš smejas par nenoziedzīgo izsamišanos.
I bič smrtni kad bi odjednom ubijo ... ali on se ruga nevolji nevinih.
24 Zeme top dota bezdievīgā rokā, Viņš apklāj viņas tiesnešu vaigus. Ja tas tā nav, kas tad to dara?
U zemlji predanoj u šake zlikovaca, on oči sucima njezinim zastire. Ako on to nije, tko je drugi onda?
25 Manas dienas jo ātras bijušas nekā skrējējs, tās ir aiztecējušas un labuma nav redzējušas.
Od skoroteče su brži moji dani, bježe daleko, nigdje dobra ne videć.'
26 Tās aizgājušas kā vieglas laivas, kā ērglis, kas šaujas uz barību.
K'o čamci od rogoza hitro promiču, k'o orao na plijen kada se zaleti.
27 Kad es domāju: es gribu aizmirst savas vaimanas un pamest savu skumību un atspirgties,
Kažem li: zaboravit ću jadikovku, razvedrit ću lice i veseo biti,
28 Tad es iztrūkstos par visām savām sāpēm; es zinu, ka Tu mani neturi par nenoziedzīgu,
od mojih me muka groza obuzima, jer znadem da me ti ne držiš nevinim.
29 Ja man būs vainīgam būt, - kāpēc tad man velti nodarboties?
Ako li sam grešan, tÓa čemu onda da zalud mučim sebe.
30 Jebšu es mazgātos sniegā un šķīstītu savas rokas sārmā,
Kad bih i sniježnicom sebe ja isprao, kad bih i lugom ruke svoje umio,
31 Taču Tu mani iemērktu bedrē, tā ka manas drēbes no manis kaunētos.
u veću bi me nečist opet gurnuo, i moje bi me se gnušale haljine!
32 Jo Viņš nav tāds vīrs kā es, kam es varētu atbildēt, ka mēs kopā varētu iet priekš tiesas.
Nije čovjek k'o ja da se s njime pravdam i na sud da idem s njim se parničiti.
33 Nav mūsu starpā izšķīrēja, kas savu roku varētu likt uz mums abiem.
Niti kakva suca ima među nama da ruke svoje stavi na nas dvojicu,
34 Kad Viņš atņemtu Savu rīksti no manis un Viņa biedēklis mani neiztrūcinātu, -
da šibu njegovu od mene odmakne, da užas njegov mene više ne plaši!
35 Tad es runātu un no Viņa nebītos; jo tā tas ar mani vis nav.
Govorit ću ipak bez ikakva straha, jer ja nisam takav u svojim očima!
