< Ījaba 8 >
1 Tad Bildads no Šuhas atbildēja un sacīja:
Tada odgovori Vildad Sušanin i reèe:
2 Cik ilgi tu tā gribi runāt? tavas mutes vārdi ir kā stiprs vējš, kas greznojās.
Dokle æeš tako govoriti? i rijeèi usta tvojih dokle æe biti kao silan vjetar?
3 Vai Dievs pārgrozītu tiesu, un tas Visuvarenais pārgrozītu taisnību?
Eda li Bog krivo sudi? ili svemoguæi izvræe pravdu?
4 Kad tavi bērni pret Viņu grēkojuši, tad Viņš tos arī nodevis viņu grēku varā.
Što su sinovi tvoji zgriješili njemu, zato ih je dao bezakonju njihovu.
5 Bet ja tu pie laika to stipro Dievu meklēsi un no tā Visuvarenā žēlastības lūgsies,
A ti da potražiš Boga i pomoliš se svemoguæemu,
6 Ja tu šķīsts būsi un taisns, tad Viņš tevi gan uzlūkos un atkal uztaisīs tavas taisnības dzīvokli.
Ako si èist i prav, zaista æe se prenuti za te i èestit æe uèiniti pravedan stan tvoj;
7 Un ja tu iesākumā biji sīks, pēcgalā tu būsi ļoti liels.
I poèetak æe tvoj biti malen, a pošljedak æe ti biti vrlo velik.
8 Jo vaicā jel tiem senajiem, un liec vērā, ko viņu tēvi piedzīvojuši.
Jer pitaj preðašnji naraštaj, i nastani da razbereš od otaca njihovijeh;
9 Jo mēs esam vakarēji un nezinām nenieka; jo mūsu dienas ir kā ēna virs zemes.
Jer smo mi juèerašnji, i ne znamo ništa, jer su naši dani na zemlji sjen.
10 Viņi tevi gan mācīs un tev sacīs un no savas sirds runās.
Neæe li te oni nauèiti? neæe li ti kazati i iz srca svojega iznijeti rijeèi?
11 Vai ašķi aug bez dūņām, vai niedres izaug bez ūdens?
Nièe li sita bez vlage? raste li rogoz bez vode?
12 Vēl zaļo, netiek plūktas, bet nokalst ātrāki nekā visa cita zāle.
Dok se još zeleni, dok se ne pokosi, suši se prije svake trave.
13 Tā iet visiem, kas Dievu aizmirst, un blēža cerība iet bojā,
Take su staze svijeh koji zaboravljaju Boga, i nadanje licemjerovo propada.
14 Viņa drošums iznīkst, un viņa patvērums ir kā zirnekļa tīkls.
Njegovo se nadanje podlama i uzdanje je njegovo kuæa paukova;
15 Viņš atslienas pie sava nama, bet tas nestāv, viņš gan pie tā turas, bet tas nepastāv.
Nasloni se na kuæu svoju, ali ona ne stoji tvrdo; uhvati se za nju, ali se ona ne može održati.
16 Gan viņš ir zaļš, saulei spīdot, un viņa zari izplešas viņa dārzā,
Zeleni se na suncu, i uvrh vrta njegova pružaju se ogranci njegovi;
17 Viņa saknes vijās ap akmeņiem un ķērās pie mūra ēkas.
Žile njegove zapleæu se kod izvora, i na mjestu kamenitu širi se;
18 Kad viņš to izdeldē no viņa vietas, tad šī viņu aizliedz: Es tevi neesmu redzējusi.
Ali kad se išèupa iz mjesta svojega, ono ga se odrièe: nijesam te vidjelo.
19 Redzi, tāds ir viņa ceļa prieks, un no pīšļiem izaug atkal citi.
Eto, to je radost od njegova puta; a iz praha nièe drugi.
20 Redzi, Dievs neatmet sirdsskaidro, un neņem bezdievīgo pie rokas.
Gle, Bog ne odbacuje dobroga, ali ne prihvata za ruku zlikovca.
21 Kamēr Viņš tavu muti piepildīs ar smiešanos un tavas lūpas ar gavilēšanu,
Još æe napuniti usta tvoja smijeha i usne tvoje popijevanja.
22 Tavi ienaidnieki taps apģērbti ar kaunu, un bezdievīgo dzīvokļa vairs nebūs.
Nenavidnici tvoji obuæi æe se u sramotu, i šatora bezbožnièkoga neæe biti.