Ījaba 8
1 Tad Bildads no Šuhas atbildēja un sacīja:
Respondens autem Baldad Suhites, dixit:
2 Cik ilgi tu tā gribi runāt? tavas mutes vārdi ir kā stiprs vējš, kas greznojās.
Usquequo loqueris talia, et spiritus multiplex sermones oris tui?
3 Vai Dievs pārgrozītu tiesu, un tas Visuvarenais pārgrozītu taisnību?
Numquid Deus supplantat iudicium? aut Omnipotens subvertit quod iustum est?
4 Kad tavi bērni pret Viņu grēkojuši, tad Viņš tos arī nodevis viņu grēku varā.
Etiam si filii tui peccaverunt ei, et dimisit eos in manu iniquitatis suæ:
5 Bet ja tu pie laika to stipro Dievu meklēsi un no tā Visuvarenā žēlastības lūgsies,
Tu tamen si diluculo consurrexeris ad Deum, et Omnipotentem fueris deprecatus:
6 Ja tu šķīsts būsi un taisns, tad Viņš tevi gan uzlūkos un atkal uztaisīs tavas taisnības dzīvokli.
Si mundus et rectus incesseris, statim evigilabit ad te, et pacatum reddet habitaculum iustitiæ tuæ:
7 Un ja tu iesākumā biji sīks, pēcgalā tu būsi ļoti liels.
In tantum, ut si priora tua fuerint parva, et novissima tua multiplicentur nimis.
8 Jo vaicā jel tiem senajiem, un liec vērā, ko viņu tēvi piedzīvojuši.
Interroga enim generationem pristinam, et diligenter investiga patrum memoriam:
9 Jo mēs esam vakarēji un nezinām nenieka; jo mūsu dienas ir kā ēna virs zemes.
(Hesterni quippe sumus, et ignoramus quoniam sicut umbra dies nostri sunt super terram.)
10 Viņi tevi gan mācīs un tev sacīs un no savas sirds runās.
Et ipsi docebunt te: loquentur tibi, et de corde suo proferent eloquia.
11 Vai ašķi aug bez dūņām, vai niedres izaug bez ūdens?
Numquid vivere potest scirpus absque humore? aut crescere carectum sine aqua?
12 Vēl zaļo, netiek plūktas, bet nokalst ātrāki nekā visa cita zāle.
Cum adhuc sit in flore, nec carpatur manu, ante omnes herbas arescit:
13 Tā iet visiem, kas Dievu aizmirst, un blēža cerība iet bojā,
Sic viæ omnium, qui obliviscuntur Deum, et spes hypocritæ peribit:
14 Viņa drošums iznīkst, un viņa patvērums ir kā zirnekļa tīkls.
Non ei placebit vecordia sua, et sicut tela aranearum fiducia eius.
15 Viņš atslienas pie sava nama, bet tas nestāv, viņš gan pie tā turas, bet tas nepastāv.
Innitetur super domum suam, et non stabit: fulciet eam, et non consurget:
16 Gan viņš ir zaļš, saulei spīdot, un viņa zari izplešas viņa dārzā,
Humectus videtur antequam veniat Sol, et in ortu suo germen eius egredietur.
17 Viņa saknes vijās ap akmeņiem un ķērās pie mūra ēkas.
Super acervum petrarum radices eius densabuntur, et inter lapides commorabitur.
18 Kad viņš to izdeldē no viņa vietas, tad šī viņu aizliedz: Es tevi neesmu redzējusi.
Si absorbuerit eum de loco suo, negabit eum, et dicet: Non novi te.
19 Redzi, tāds ir viņa ceļa prieks, un no pīšļiem izaug atkal citi.
Hæc est enim lætitia viæ eius, ut rursum de terra alii germinentur.
20 Redzi, Dievs neatmet sirdsskaidro, un neņem bezdievīgo pie rokas.
Deus non proiiciet simplicem, nec porriget manum malignis:
21 Kamēr Viņš tavu muti piepildīs ar smiešanos un tavas lūpas ar gavilēšanu,
Donec impleatur risu os tuum, et labia tua iubilo.
22 Tavi ienaidnieki taps apģērbti ar kaunu, un bezdievīgo dzīvokļa vairs nebūs.
Qui oderunt te, induentur confusione: et tabernaculum impiorum non subsistet.
