Ījaba 7
1 Vai cilvēkam nav karš virs zemes, un vai viņa dienas nav kā algādža dienas?
militia est vita hominis super terram et sicut dies mercennarii dies eius
2 Tā kā kalps ilgojās pēc ēnas un kā algādzis gaida uz savu algu,
sicut servus desiderat umbram et sicut mercennarius praestolatur finem operis sui
3 Tāpat man nākuši daudz bēdīgi mēneši, un grūtas naktis man ir piešķirtas.
sic et ego habui menses vacuos et noctes laboriosas enumeravi mihi
4 Kad apguļos, tad es saku: kad atkal celšos? un vakars vilcinājās, un es apnīkstu mētāties gultā līdz gaismai.
si dormiero dico quando consurgam et rursum expectabo vesperam et replebor doloribus usque ad tenebras
5 Mana miesa ir apsegta ar tārpiem un vātīm, mana āda sadzīst un čūlo atkal.
induta est caro mea putredine et sordibus pulveris cutis mea aruit et contracta est
6 Manas dienas ir ātrākas nekā vēvera (audēja) spole un beidzās bez nekādas cerības.
dies mei velocius transierunt quam a texente tela succiditur et consumpti sunt absque ulla spe
7 Piemini, ka mana dzīvība ir vējš un mana acs labuma vairs neredzēs.
memento quia ventus est vita mea et non revertetur oculus meus ut videat bona
8 Acs, kas nu mani redz, manis vairs neredzēs. Tavas acis uz mani skatās, un es vairs neesmu.
nec aspiciet me visus hominis oculi tui in me et non subsistam
sicut consumitur nubes et pertransit sic qui descenderit ad inferos non ascendet (Sheol h7585)
10 Viņš neatgriezīsies atkal savā namā, un viņa vieta viņu vairs nepazīs.
nec revertetur ultra in domum suam neque cognoscet eum amplius locus eius
11 Tā tad es savu muti neturēšu, es runāšu savās sirds bēdās, es žēlošos savā sirdsrūgtumā.
quapropter et ego non parcam ori meo loquar in tribulatione spiritus mei confabulabor cum amaritudine animae meae
12 Vai tad es esmu kā jūra, vai kā liela jūras zivs, ka tu ap mani noliec vakti?
numquid mare sum ego aut cetus quia circumdedisti me carcere
13 Kad es saku: mana gulta man iepriecinās, manas cisas atvieglinās manas vaimanas,
si dixero consolabitur me lectulus meus et relevabor loquens mecum in strato meo
14 Tad Tu mani izbiedē ar sapņiem, un caur parādīšanām Tu mani iztrūcini,
terrebis me per somnia et per visiones horrore concuties
15 Tā ka mana dvēsele vēlās būt nožņaugta, labāki mirt nekā tā izģinst.
quam ob rem elegit suspendium anima mea et mortem ossa mea
16 Es esmu apnicis, man netīk mūžam dzīvot; atstājies jel no manis, jo manas dienas ir kā nekas.
desperavi nequaquam ultra iam vivam parce mihi nihil enim sunt dies mei
17 Kas ir cilvēks, ka Tu viņu tik augsti turi un ka Tu viņu lieci vērā,
quid est homo quia magnificas eum aut quia ponis erga eum cor tuum
18 Un viņu piemeklē ik rītu, viņu pārbaudi ik acumirkli,
visitas eum diluculo et subito probas illum
19 Ka Tu nemaz no manis neatstājies un mani nepameti, ne siekalas ierīt?
usquequo non parces mihi nec dimittis me ut gluttiam salivam meam
20 Ja esmu grēkojis, ko es Tev darīšu, Tu cilvēku sargs? Kāpēc Tu mani esi licis Sev par mērķi, ka es sev pašam palicis par nastu?
peccavi quid faciam tibi o custos hominum quare posuisti me contrarium tibi et factus sum mihimet ipsi gravis
21 Un kāpēc Tu manus pārkāpumus nepiedod un neatņem manu noziegumu? Jo nu es apgulšos pīšļos, un kad Tu mani meklēsi, tad manis vairs nebūs.
cur non tolles peccatum meum et quare non auferes iniquitatem meam ecce nunc in pulvere dormiam et si mane me quaesieris non subsistam
