Ījaba 7
1 Vai cilvēkam nav karš virs zemes, un vai viņa dienas nav kā algādža dienas?
[Militia est vita hominis super terram, et sicut dies mercenarii dies ejus.
2 Tā kā kalps ilgojās pēc ēnas un kā algādzis gaida uz savu algu,
Sicut servus desiderat umbram, et sicut mercenarius præstolatur finem operis sui,
3 Tāpat man nākuši daudz bēdīgi mēneši, un grūtas naktis man ir piešķirtas.
sic et ego habui menses vacuos, et noctes laboriosas enumeravi mihi.
4 Kad apguļos, tad es saku: kad atkal celšos? un vakars vilcinājās, un es apnīkstu mētāties gultā līdz gaismai.
Si dormiero, dicam: Quando consurgam? et rursum expectabo vesperam, et replebor doloribus usque ad tenebras.
5 Mana miesa ir apsegta ar tārpiem un vātīm, mana āda sadzīst un čūlo atkal.
Induta est caro mea putredine, et sordibus pulveris cutis mea aruit et contracta est.
6 Manas dienas ir ātrākas nekā vēvera (audēja) spole un beidzās bez nekādas cerības.
Dies mei velocius transierunt quam a texente tela succiditur, et consumpti sunt absque ulla spe.
7 Piemini, ka mana dzīvība ir vējš un mana acs labuma vairs neredzēs.
Memento quia ventus est vita mea, et non revertetur oculus meus ut videat bona.
8 Acs, kas nu mani redz, manis vairs neredzēs. Tavas acis uz mani skatās, un es vairs neesmu.
Nec aspiciet me visus hominis; oculi tui in me, et non subsistam.
Sicut consumitur nubes, et pertransit, sic qui descenderit ad inferos, non ascendet. (Sheol h7585)
10 Viņš neatgriezīsies atkal savā namā, un viņa vieta viņu vairs nepazīs.
Nec revertetur ultra in domum suam, neque cognoscet eum amplius locus ejus.
11 Tā tad es savu muti neturēšu, es runāšu savās sirds bēdās, es žēlošos savā sirdsrūgtumā.
Quapropter et ego non parcam ori meo: loquar in tribulatione spiritus mei; confabulabor cum amaritudine animæ meæ.
12 Vai tad es esmu kā jūra, vai kā liela jūras zivs, ka tu ap mani noliec vakti?
Numquid mare ego sum, aut cetus, quia circumdedisti me carcere?
13 Kad es saku: mana gulta man iepriecinās, manas cisas atvieglinās manas vaimanas,
Si dixero: Consolabitur me lectulus meus, et relevabor loquens mecum in strato meo:
14 Tad Tu mani izbiedē ar sapņiem, un caur parādīšanām Tu mani iztrūcini,
terrebis me per somnia, et per visiones horrore concuties.
15 Tā ka mana dvēsele vēlās būt nožņaugta, labāki mirt nekā tā izģinst.
Quam ob rem elegit suspendium anima mea, et mortem ossa mea.
16 Es esmu apnicis, man netīk mūžam dzīvot; atstājies jel no manis, jo manas dienas ir kā nekas.
Desperavi: nequaquam ultra jam vivam: parce mihi, nihil enim sunt dies mei.
17 Kas ir cilvēks, ka Tu viņu tik augsti turi un ka Tu viņu lieci vērā,
Quid est homo, quia magnificas eum? aut quid apponis erga eum cor tuum?
18 Un viņu piemeklē ik rītu, viņu pārbaudi ik acumirkli,
Visitas eum diluculo, et subito probas illum.
19 Ka Tu nemaz no manis neatstājies un mani nepameti, ne siekalas ierīt?
Usquequo non parcis mihi, nec dimittis me ut glutiam salivam meam?
20 Ja esmu grēkojis, ko es Tev darīšu, Tu cilvēku sargs? Kāpēc Tu mani esi licis Sev par mērķi, ka es sev pašam palicis par nastu?
Peccavi; quid faciam tibi, o custos hominum? quare posuisti me contrarium tibi, et factus sum mihimetipsi gravis?
21 Un kāpēc Tu manus pārkāpumus nepiedod un neatņem manu noziegumu? Jo nu es apgulšos pīšļos, un kad Tu mani meklēsi, tad manis vairs nebūs.
Cur non tollis peccatum meum, et quare non aufers iniquitatem meam? ecce nunc in pulvere dormiam, et si mane me quæsieris, non subsistam.]
