< Ījaba 7 >
1 Vai cilvēkam nav karš virs zemes, un vai viņa dienas nav kā algādža dienas?
“Is not man consigned to labor on earth? Are not his days like those of a hired hand?
2 Tā kā kalps ilgojās pēc ēnas un kā algādzis gaida uz savu algu,
Like a slave he longs for shade; like a hireling he waits for his wages.
3 Tāpat man nākuši daudz bēdīgi mēneši, un grūtas naktis man ir piešķirtas.
So I am allotted months of futility, and nights of misery are appointed me.
4 Kad apguļos, tad es saku: kad atkal celšos? un vakars vilcinājās, un es apnīkstu mētāties gultā līdz gaismai.
When I lie down I think: ‘When will I get up?’ But the night drags on, and I toss and turn until dawn.
5 Mana miesa ir apsegta ar tārpiem un vātīm, mana āda sadzīst un čūlo atkal.
My flesh is clothed with worms and encrusted with dirt; my skin is cracked and festering.
6 Manas dienas ir ātrākas nekā vēvera (audēja) spole un beidzās bez nekādas cerības.
My days are swifter than a weaver’s shuttle; they come to an end without hope.
7 Piemini, ka mana dzīvība ir vējš un mana acs labuma vairs neredzēs.
Remember that my life is but a breath. My eyes will never again see happiness.
8 Acs, kas nu mani redz, manis vairs neredzēs. Tavas acis uz mani skatās, un es vairs neesmu.
The eye that beholds me will no longer see me. You will look for me, but I will be no more.
9 Mākonis iznīkst un aiziet, - tāpat kas kapā nogrimst, nenāks atkal augšām. (Sheol )
As a cloud vanishes and is gone, so he who goes down to Sheol does not come back up. (Sheol )
10 Viņš neatgriezīsies atkal savā namā, un viņa vieta viņu vairs nepazīs.
He never returns to his house; his place remembers him no more.
11 Tā tad es savu muti neturēšu, es runāšu savās sirds bēdās, es žēlošos savā sirdsrūgtumā.
Therefore I will not restrain my mouth; I will speak in the anguish of my spirit; I will complain in the bitterness of my soul.
12 Vai tad es esmu kā jūra, vai kā liela jūras zivs, ka tu ap mani noliec vakti?
Am I the sea, or the monster of the deep, that You must keep me under guard?
13 Kad es saku: mana gulta man iepriecinās, manas cisas atvieglinās manas vaimanas,
When I think my bed will comfort me and my couch will ease my complaint,
14 Tad Tu mani izbiedē ar sapņiem, un caur parādīšanām Tu mani iztrūcini,
then You frighten me with dreams and terrify me with visions,
15 Tā ka mana dvēsele vēlās būt nožņaugta, labāki mirt nekā tā izģinst.
so that I would prefer strangling and death over my life in this body.
16 Es esmu apnicis, man netīk mūžam dzīvot; atstājies jel no manis, jo manas dienas ir kā nekas.
I loathe my life! I would not live forever. Leave me alone, for my days are but a breath.
17 Kas ir cilvēks, ka Tu viņu tik augsti turi un ka Tu viņu lieci vērā,
What is man that You should exalt him, that You should set Your heart upon him,
18 Un viņu piemeklē ik rītu, viņu pārbaudi ik acumirkli,
that You attend to him every morning, and test him every moment?
19 Ka Tu nemaz no manis neatstājies un mani nepameti, ne siekalas ierīt?
Will You never look away from me, or leave me alone to swallow my spittle?
20 Ja esmu grēkojis, ko es Tev darīšu, Tu cilvēku sargs? Kāpēc Tu mani esi licis Sev par mērķi, ka es sev pašam palicis par nastu?
If I have sinned, what have I done to You, O watcher of mankind? Why have You made me Your target, so that I am a burden to You?
21 Un kāpēc Tu manus pārkāpumus nepiedod un neatņem manu noziegumu? Jo nu es apgulšos pīšļos, un kad Tu mani meklēsi, tad manis vairs nebūs.
Why do You not pardon my transgression and take away my iniquity? For soon I will lie down in the dust; You will seek me, but I will be no more.”