< Ījaba 7 >

1 Vai cilvēkam nav karš virs zemes, un vai viņa dienas nav kā algādža dienas?
Is there not a warfare to man upon earth? And are not his days like the days of a hireling?
2 Tā kā kalps ilgojās pēc ēnas un kā algādzis gaida uz savu algu,
As a servant that earnestly desireth the shadow, And as a hireling that looketh for his wages:
3 Tāpat man nākuši daudz bēdīgi mēneši, un grūtas naktis man ir piešķirtas.
So am I made to possess months of misery, And wearisome nights are appointed to me.
4 Kad apguļos, tad es saku: kad atkal celšos? un vakars vilcinājās, un es apnīkstu mētāties gultā līdz gaismai.
When I lie down, I say, When shall I arise, and the night be gone? And I am full of tossings to and fro unto the dawning of the day.
5 Mana miesa ir apsegta ar tārpiem un vātīm, mana āda sadzīst un čūlo atkal.
My flesh is clothed with worms and clods of dust; My skin closeth up, and breaketh out afresh.
6 Manas dienas ir ātrākas nekā vēvera (audēja) spole un beidzās bez nekādas cerības.
My days are swifter than a weaver’s shuttle, And are spent without hope.
7 Piemini, ka mana dzīvība ir vējš un mana acs labuma vairs neredzēs.
Oh remember that my life is a breath: Mine eye shall no more see good.
8 Acs, kas nu mani redz, manis vairs neredzēs. Tavas acis uz mani skatās, un es vairs neesmu.
The eye of him that seeth me shall behold me no more; Thine eyes shall be upon me, but I shall not be.
9 Mākonis iznīkst un aiziet, - tāpat kas kapā nogrimst, nenāks atkal augšām. (Sheol h7585)
As the cloud is consumed and vanisheth away, So he that goeth down to Sheol shall come up no more. (Sheol h7585)
10 Viņš neatgriezīsies atkal savā namā, un viņa vieta viņu vairs nepazīs.
He shall return no more to his house, Neither shall his place know him any more.
11 Tā tad es savu muti neturēšu, es runāšu savās sirds bēdās, es žēlošos savā sirdsrūgtumā.
Therefore I will not refrain my mouth; I will speak in the anguish of my spirit; I will complain in the bitterness of my soul.
12 Vai tad es esmu kā jūra, vai kā liela jūras zivs, ka tu ap mani noliec vakti?
Am I a sea, or a sea-monster, That thou settest a watch over me?
13 Kad es saku: mana gulta man iepriecinās, manas cisas atvieglinās manas vaimanas,
When I say, My bed shall comfort me, My couch shall ease my complaint;
14 Tad Tu mani izbiedē ar sapņiem, un caur parādīšanām Tu mani iztrūcini,
Then thou scarest me with dreams, And terrifiest me through visions:
15 Tā ka mana dvēsele vēlās būt nožņaugta, labāki mirt nekā tā izģinst.
So that my soul chooseth strangling, And death rather than [these] my bones.
16 Es esmu apnicis, man netīk mūžam dzīvot; atstājies jel no manis, jo manas dienas ir kā nekas.
I loathe [my life]; I would not live alway: Let me alone; for my days are vanity.
17 Kas ir cilvēks, ka Tu viņu tik augsti turi un ka Tu viņu lieci vērā,
What is man, that thou shouldest magnify him, And that thou shouldest set thy mind upon him,
18 Un viņu piemeklē ik rītu, viņu pārbaudi ik acumirkli,
And that thou shouldest visit him every morning, And try him every moment?
19 Ka Tu nemaz no manis neatstājies un mani nepameti, ne siekalas ierīt?
How long wilt thou not look away from me, Nor let me alone till I swallow down my spittle?
20 Ja esmu grēkojis, ko es Tev darīšu, Tu cilvēku sargs? Kāpēc Tu mani esi licis Sev par mērķi, ka es sev pašam palicis par nastu?
If I have sinned, what do I unto thee, O thou watcher of men? Why hast thou set me as a mark for thee, So that I am a burden to myself?
21 Un kāpēc Tu manus pārkāpumus nepiedod un neatņem manu noziegumu? Jo nu es apgulšos pīšļos, un kad Tu mani meklēsi, tad manis vairs nebūs.
And why dost thou not pardon my transgression, and take away mine iniquity? For now shall I lie down in the dust; And thou wilt seek me diligently, but I shall not be.

< Ījaba 7 >