Ījaba 6
1 Ījabs atbildēja un sacīja:
Så tog Job til Orde og svarede:
2 Kaut manas vaimanas ar svaru svērtu un turpretī manas bēdas svaru kausā liktu!
"Gid man vejed min Harme og vejed min Ulykke mod den!
3 Jo tās tagad ir grūtākas nekā jūras smiltis, tāpēc mana mute muld.
Thi tungere er den end Havets Sand, derfor talte jeg over mig!
4 Jo tā Visuvarenā bultas ir iekš manis, mans gars dzer viņu ugunis, Dieva briesmas karo pret mani.
Thi i mig sidder den Almægtiges Pile, min Ånd inddrikker deres Gift; Rædsler fra Gud forvirrer mig.
5 Vai gan meža ēzelis zviedz, kad tam ir zāle? Vai vērsis mauj, kad tam sava barība?
Skriger et Vildæsel midt i Græsset, brøler en Okse ved sit Foder?
6 Vai jēlu var ēst bez sāls? Vai ir gardums olas baltumā?
Spiser man ferskt uden Salt, smager mon Æggehvide godt?
7 Ko mana dvēsele negribēja aizskart, tā nu ir mana bēdu barība.
Min Sjæl vil ej røre derved, de Ting er som Lugt af en Løve.
8 Kaut mana lūgšana notiktu, un Dievs man dotu, ko es gaidu,
Ak, blev mit Ønske dog opfyldt, Gud give mig det, som jeg håber
9 Kaut Dievs mani sadauzītu, kaut tas Savu roku izstieptu un mani satriektu!
vilde d dog knuse mig, række Hånden ud og skære mig fra,
10 Tas man vēl būtu par prieku, un es vēl savās nežēlīgās sāpēs būtu līksms, ka neesmu aizliedzis tā Svētā vārdus.
så vilde det være min Trøst - jeg hopped af Glæde trods skånselsløs Kval at jeg ikke har nægtet den Helliges Ord.
11 Kāds ir mans spēks, ka es vēl varētu cerēt, un kāds ir mans gals, ka manai dvēselei būtu jāpaciešās?
Hvad er min Kraft, at jeg skal holde ud, min Udgang, at jeg skal være tålmodig?
12 Vai mans spēks ir akmeņu spēks, vai mana miesa ir varš?
Er da min Kraft som Stenens, er da mit Legeme Kobber?
13 Vai man palīga netrūkst pavisam, un vai man padoms nav visai pagalam?
Ak, for mig er der ingen Hjælp, hver Udvej lukker sig for mig.
14 Izsamisušam žēlastības vajag no sava drauga, citādi tas arī tā Visuvarenā bijāšanu atmet.
Den, der nægter sin Næste Godhed, han bryder med den Almægtiges Frygt.
15 Mani brāļi mani pieviļ kā strauts, kā strauta ūdeņi, kas notek;
Mine Brødre sveg mig som en Bæk, som Strømme, hvis Vand svandt bort,
16 Sajukuši tie bija ar ledu, un sasniguši ar sniegu, -
de, der var grumset af os, og som Sneen gemte sig i,
17 Tai laikā, kad karstums tos spiež, tad tie izsīkst, kad karsts metās, tad tie iznīkst no savas vietas.
men som svandt ved Solens Glød, tørredes sporløst ud i Hede;
18 Viņu ceļi griežas sānis, tie iet uz tuksnesi un izzūd.
Karavaner bøjer af fra Vejen, drager op i Ørkenen og går til Grunde;
19 Uz tiem skatās ceļa ļaudis no Temas un cer Šebas ceļa gājēji.
Temas Karavaner spejder, Sabas Rejsetog håber på dem,
20 Tie paliek kaunā ar tādu cerību un nosarkst, tur nonākdami.
men de beskæmmes i deres Tillid, de kommer derhen og skuffes!
21 Tiešām nu jūs neesat it nekas, redzat briesmas un iztrūcinājāties.
Ja, slige Strømme er I mig nu, Rædselen så I og grebes af Skræk!
22 Vai es jeb kad sacīju: nesiet man un dodiet man dāvanas no sava padoma?
Har jeg mon sagt: "Giv mig Gaver, løs mig med eders Velstand,
23 Jeb glābiet mani no ienaidnieka rokas un pestījiet mani no varas darītāju rokas?
red mig af Fjendens Hånd, køb mig fri fra Voldsmænds Hånd!"
24 Mācat mani, es cietīšu klusu, un pierādiet man, kur es maldījies.
Lær mig, så vil jeg tie, vis mig, hvor jeg har fejlet!
25 Cik spēcīgi ir taisni vārdi, bet ko norāj jūsu rāšana;
Redelig Tale, se, den gør Indtryk; men eders Revselse, hvad er den værd?
26 Vai jūs esat apņēmušies vārdus aprāt? Vējam pieder izsamisuša vārdi.
Er det jer Hensigt at revse Ord? Den fortvivledes Ord er dog Mundsvejr!
27 Vai arī bāriņam gribat valgus mest un bedri rakt savam tuvākam.
Selv om en faderløs kasted I Lod og købslog om eders Ven.
28 Bet nu, lūdzami, uzlūkojiet mani, jums acīs tiešām es nemelošu.
Men vilde I nu dog se på mig! Mon jeg lyver jer op i Ansigtet?
29 Atbildiet jel, lai nenotiek netaisnība, atbildiet, jo mana taisnība vēl stāv.
Vend jer hid, lad der ikke ske Uret, vend jer, thi end har jeg Ret!
30 Vai tad uz manas mēles būs netaisnība, vai mana mute nemanīs, kas ir blēdība?
Er der Uret på min Tunge, eller skelner min Gane ej, hvad der er ondt?
