Ījaba 6
1 Ījabs atbildēja un sacīja:
A Job progovori i reče:
2 Kaut manas vaimanas ar svaru svērtu un turpretī manas bēdas svaru kausā liktu!
“O, kad bi se jad moj izmjeriti mog'o, a nevolje moje stavit' na tezulju!
3 Jo tās tagad ir grūtākas nekā jūras smiltis, tāpēc mana mute muld.
Teže one jesu od sveg pijeska morskog, i stoga mi riječi zastraniti znaju.
4 Jo tā Visuvarenā bultas ir iekš manis, mans gars dzer viņu ugunis, Dieva briesmas karo pret mani.
Strijele Svesilnoga u mojem su mesu, ljuti otrov njihov ispija mi dušu, Božje se strahote oborile na me.
5 Vai gan meža ēzelis zviedz, kad tam ir zāle? Vai vērsis mauj, kad tam sava barība?
TÓa, kraj svježe trave njače li magarac, muče li goveče kraj punih jasala?
6 Vai jēlu var ēst bez sāls? Vai ir gardums olas baltumā?
Zar hranu bljutavu jedemo bez soli? Zar kakove slasti ima u bjelancu?
7 Ko mana dvēsele negribēja aizskart, tā nu ir mana bēdu barība.
Al' ono što mi se gadilo dotaći, to mi je sada sva hrana u bolesti.
8 Kaut mana lūgšana notiktu, un Dievs man dotu, ko es gaidu,
O, da bi se molba moja uslišala, da mi Bog ispuni ono čem se nadam!
9 Kaut Dievs mani sadauzītu, kaut tas Savu roku izstieptu un mani satriektu!
O, kada bi me Bog uništiti htio, kada bi mahnuo rukom da me satre!
10 Tas man vēl būtu par prieku, un es vēl savās nežēlīgās sāpēs būtu līksms, ka neesmu aizliedzis tā Svētā vārdus.
Za mene bi prava utjeha to bila, klicati bih mog'o u mukama teškim što se ne protivljah odluci Svetoga.
11 Kāds ir mans spēks, ka es vēl varētu cerēt, un kāds ir mans gals, ka manai dvēselei būtu jāpaciešās?
Zar snage imam da mogu čekati? Radi kakve svrhe da ja duže živim?
12 Vai mans spēks ir akmeņu spēks, vai mana miesa ir varš?
Zar je snaga moja k'o snaga kamena, zar je tijelo moje od mjedi liveno?
13 Vai man palīga netrūkst pavisam, un vai man padoms nav visai pagalam?
Na što se u sebi osloniti mogu? Zar mi svaka pomoć nije uskraćena?
14 Izsamisušam žēlastības vajag no sava drauga, citādi tas arī tā Visuvarenā bijāšanu atmet.
Tko odbija milost bližnjemu svojemu, prezreo je strah od Boga Svesilnoga.
15 Mani brāļi mani pieviļ kā strauts, kā strauta ūdeņi, kas notek;
Kao potok me iznevjeriše braća, kao bujice zimske svoje korito.
16 Sajukuši tie bija ar ledu, un sasniguši ar sniegu, -
Od leda mutne vode im se nadimlju, 'bujaju od snijega što se topit' stao;
17 Tai laikā, kad karstums tos spiež, tad tie izsīkst, kad karsts metās, tad tie iznīkst no savas vietas.
al u doba sušno naskoro presahnu, od žege ishlape tada iz korita.
18 Viņu ceļi griežas sānis, tie iet uz tuksnesi un izzūd.
Karavane zbog njih skreću sa putova, u pustinju zađu i u njoj se gube.
19 Uz tiem skatās ceļa ļaudis no Temas un cer Šebas ceļa gājēji.
Karavane temske očima ih traže, putnici iz Šebe nadaju se njima.
20 Tie paliek kaunā ar tādu cerību un nosarkst, tur nonākdami.
A kad do njih dođu, nađu se u čudu, jer su se u nadi svojoj prevarili.
21 Tiešām nu jūs neesat it nekas, redzat briesmas un iztrūcinājāties.
U ovom ste času i vi meni takvi: vidjeste strahotu pa se preplašiste.
22 Vai es jeb kad sacīju: nesiet man un dodiet man dāvanas no sava padoma?
Rekoh li vam možda: 'Darujte mi štogod, poklonite nešto od svojega blaga;
23 Jeb glābiet mani no ienaidnieka rokas un pestījiet mani no varas darītāju rokas?
iz šake dušmanske izbavite mene, oslobodite me silnikova jarma?'
24 Mācat mani, es cietīšu klusu, un pierādiet man, kur es maldījies.
Vi me poučite, pa ću ušutjeti, u čem je moj prijestup, pokažite meni.
25 Cik spēcīgi ir taisni vārdi, bet ko norāj jūsu rāšana;
O, kako su snažne besjede iskrene! Al' kamo to vaši smjeraju prijekori?
26 Vai jūs esat apņēmušies vārdus aprāt? Vējam pieder izsamisuša vārdi.
Mislite li možda prekoriti riječi? TÓa u vjetar ide govor očajnikov!
27 Vai arī bāriņam gribat valgus mest un bedri rakt savam tuvākam.
Nad sirotom kocku zar biste bacali i sa prijateljem trgovali svojim?
28 Bet nu, lūdzami, uzlūkojiet mani, jums acīs tiešām es nemelošu.
U oči me sada dobro pogledajte, paz'te neću li vam slagati u lice.
29 Atbildiet jel, lai nenotiek netaisnība, atbildiet, jo mana taisnība vēl stāv.
Povucite riječ! Kakve li nepravde! Povucite riječ, neporočan ja sam!
30 Vai tad uz manas mēles būs netaisnība, vai mana mute nemanīs, kas ir blēdība?
Zar pakosti ima na usnama mojim? Zar nesreću svaku okusio nisam?
