< Ījaba 6 >
1 Ījabs atbildēja un sacīja:
2 Kaut manas vaimanas ar svaru svērtu un turpretī manas bēdas svaru kausā liktu!
3 Jo tās tagad ir grūtākas nekā jūras smiltis, tāpēc mana mute muld.
4 Jo tā Visuvarenā bultas ir iekš manis, mans gars dzer viņu ugunis, Dieva briesmas karo pret mani.
5 Vai gan meža ēzelis zviedz, kad tam ir zāle? Vai vērsis mauj, kad tam sava barība?
6 Vai jēlu var ēst bez sāls? Vai ir gardums olas baltumā?
7 Ko mana dvēsele negribēja aizskart, tā nu ir mana bēdu barība.
8 Kaut mana lūgšana notiktu, un Dievs man dotu, ko es gaidu,
9 Kaut Dievs mani sadauzītu, kaut tas Savu roku izstieptu un mani satriektu!
10 Tas man vēl būtu par prieku, un es vēl savās nežēlīgās sāpēs būtu līksms, ka neesmu aizliedzis tā Svētā vārdus.
11 Kāds ir mans spēks, ka es vēl varētu cerēt, un kāds ir mans gals, ka manai dvēselei būtu jāpaciešās?
12 Vai mans spēks ir akmeņu spēks, vai mana miesa ir varš?
13 Vai man palīga netrūkst pavisam, un vai man padoms nav visai pagalam?
14 Izsamisušam žēlastības vajag no sava drauga, citādi tas arī tā Visuvarenā bijāšanu atmet.
15 Mani brāļi mani pieviļ kā strauts, kā strauta ūdeņi, kas notek;
16 Sajukuši tie bija ar ledu, un sasniguši ar sniegu, -
17 Tai laikā, kad karstums tos spiež, tad tie izsīkst, kad karsts metās, tad tie iznīkst no savas vietas.
18 Viņu ceļi griežas sānis, tie iet uz tuksnesi un izzūd.
19 Uz tiem skatās ceļa ļaudis no Temas un cer Šebas ceļa gājēji.
20 Tie paliek kaunā ar tādu cerību un nosarkst, tur nonākdami.
21 Tiešām nu jūs neesat it nekas, redzat briesmas un iztrūcinājāties.
22 Vai es jeb kad sacīju: nesiet man un dodiet man dāvanas no sava padoma?
23 Jeb glābiet mani no ienaidnieka rokas un pestījiet mani no varas darītāju rokas?
24 Mācat mani, es cietīšu klusu, un pierādiet man, kur es maldījies.
25 Cik spēcīgi ir taisni vārdi, bet ko norāj jūsu rāšana;
26 Vai jūs esat apņēmušies vārdus aprāt? Vējam pieder izsamisuša vārdi.
27 Vai arī bāriņam gribat valgus mest un bedri rakt savam tuvākam.
28 Bet nu, lūdzami, uzlūkojiet mani, jums acīs tiešām es nemelošu.
29 Atbildiet jel, lai nenotiek netaisnība, atbildiet, jo mana taisnība vēl stāv.
30 Vai tad uz manas mēles būs netaisnība, vai mana mute nemanīs, kas ir blēdība?
