Ījaba 4
1 Tad Elifas no Temanas atbildēja un sacīja:
And Eliphaz the Temanite answereth and saith: —
2 Vai ļaunā ņemsi, kad tev kādu vārdu teiksim? Bet, - kas varētu klusu ciest?
Hath one tried a word with thee? — Thou art weary! And to keep in words who is able?
3 Redzi, dažu labu tu esi pamācījis un nogurušas rokas stiprinājis.
Lo, thou hast instructed many, And feeble hands thou makest strong.
4 Tavi vārdi kritušu ir uzcēluši, un drebošus ceļus tu esi spēcinājis.
The stumbling one do thy words raise up, And bowing knees thou dost strengthen.
5 Bet kad tas nu nāk uz tevi, tad tu nogursti, un kad tas tevi aizņem, tad tu iztrūcinājies.
But now, it cometh in unto thee, And thou art weary; It striketh unto thee, and thou art troubled.
6 Vai uz tavu Dieva bijāšanu nebija tava cerība, vai tu nepaļāvies uz saviem nenoziedzīgiem ceļiem?
Is not thy reverence thy confidence? Thy hope — the perfection of thy ways?
7 Piemini jel, kurš nenoziedzīgs būdams ir bojā gājis, un kur taisni ir izdeldēti?
Remember, I pray thee, Who, being innocent, hath perished? And where have the upright been cut off?
8 Tā es gan esmu redzējis: kas netaisnību ar un varas darbu sēj, tie to pašu pļauj.
As I have seen — ploughers of iniquity, And sowers of misery, reap it!
9 Caur Dieva dvašu tie iet bojā, un no viņa bardzības gara tie iznīkst.
From the breath of God they perish, And from the spirit of His anger consumed.
10 Lauvas rūkšana un liela lauvas balss un jaunu lauvu zobi ir izlauzti.
The roaring of a lion, And the voice of a fierce lion, And teeth of young lions have been broken.
11 Vecais lauva iet bojā, jo laupījuma nav, un vecās lauvas bērni izklīst.
An old lion is perishing without prey, And the whelps of the lioness do separate.
12 Un slepeni pie manis nācis vārds, un mana auss kādu skaņu no tā ir saņēmusi,
And unto me a thing is secretly brought, And receive doth mine ear a little of it.
13 Nakts parādīšanu domās, kad ciets miegs cilvēkiem uziet.
In thoughts from visions of the night, In the falling of deep sleep on men,
14 Tad bailes man uznāca un šaušalas un iztrūcināja visus manus kaulus.
Fear hath met me, and trembling, And the multitude of my bones caused to fear.
15 Un viens gars man gāja garām, ka visi manas miesas mati cēlās stāvu.
And a spirit before my face doth pass, Stand up doth the hair of my flesh;
16 Viņš stāvēja, bet es nepazinu viņa ģīmi, tēls bija priekš manām acīm un es dzirdēju palēnu balsi:
It standeth, and I discern not its aspect, A similitude [is] over-against mine eyes, Silence! and a voice I hear:
17 Vai cilvēks taisns Dieva priekšā, vai vīrs šķīsts priekš sava Radītāja?
'Is mortal man than God more righteous? Than his Maker is a man cleaner?
18 Redzi, Saviem kalpiem Viņš neuztic, un Saviem eņģeļiem Viņš pierāda vainu, -
Lo, in His servants He putteth no credence, Nor in His messengers setteth praise.'
19 Cik vairāk tiem, kas mālu namos dzīvo, kas ceļas no pīšļiem, kas nīcīgi kā kodi.
Also — the inhabitants of houses of clay, (Whose foundation [is] in the dust, They bruise them before a moth.)
20 Starp rīta un vakara laiku tie top sašķelti, ka neviens to nenomana, viņi iet pavisam bojā.
From morning to evening are beaten down, Without any regarding, for ever they perish.
21 Vai viņu gods viņiem netop atņemts? Tie nomirst, bet ne gudrībā.
Hath not their excellency been removed with them? They die, and not in wisdom!
