Ījaba 4
1 Tad Elifas no Temanas atbildēja un sacīja:
Then Eliphaz the Temanite answered, and sayde,
2 Vai ļaunā ņemsi, kad tev kādu vārdu teiksim? Bet, - kas varētu klusu ciest?
If we assay to commune with thee, wilt thou be grieued? but who can withholde himselfe from speaking?
3 Redzi, dažu labu tu esi pamācījis un nogurušas rokas stiprinājis.
Behold, thou hast taught many, and hast strengthened the wearie hands.
4 Tavi vārdi kritušu ir uzcēluši, un drebošus ceļus tu esi spēcinājis.
Thy wordes haue confirmed him that was falling, and thou hast strengthened the weake knees.
5 Bet kad tas nu nāk uz tevi, tad tu nogursti, un kad tas tevi aizņem, tad tu iztrūcinājies.
But now it is come vpon thee, and thou art grieued: it toucheth thee, and thou art troubled.
6 Vai uz tavu Dieva bijāšanu nebija tava cerība, vai tu nepaļāvies uz saviem nenoziedzīgiem ceļiem?
Is not this thy feare, thy confidence, thy pacience, and the vprightnesse of thy wayes?
7 Piemini jel, kurš nenoziedzīgs būdams ir bojā gājis, un kur taisni ir izdeldēti?
Remember, I pray thee: who euer perished, being an innocent? or where were the vpright destroyed?
8 Tā es gan esmu redzējis: kas netaisnību ar un varas darbu sēj, tie to pašu pļauj.
As I haue seene, they that plow iniquitie, and sowe wickednesse, reape the same.
9 Caur Dieva dvašu tie iet bojā, un no viņa bardzības gara tie iznīkst.
With the blast of God they perish, and with the breath of his nostrels are they cosumed.
10 Lauvas rūkšana un liela lauvas balss un jaunu lauvu zobi ir izlauzti.
The roaring of the Lion, and the voyce of the Lionesse, and the teeth of the Lions whelpes are broken.
11 Vecais lauva iet bojā, jo laupījuma nav, un vecās lauvas bērni izklīst.
The Lyon perisheth for lacke of pray, and the Lyons whelpes are scattered abroade.
12 Un slepeni pie manis nācis vārds, un mana auss kādu skaņu no tā ir saņēmusi,
But a thing was brought to me secretly, and mine eare hath receiued a litle thereof.
13 Nakts parādīšanu domās, kad ciets miegs cilvēkiem uziet.
In the thoughtes of ye visions of the night, when sleepe falleth on men,
14 Tad bailes man uznāca un šaušalas un iztrūcināja visus manus kaulus.
Feare came vpon me, and dread which made all my bones to tremble.
15 Un viens gars man gāja garām, ka visi manas miesas mati cēlās stāvu.
And the wind passed before me, and made the heares of my flesh to stande vp.
16 Viņš stāvēja, bet es nepazinu viņa ģīmi, tēls bija priekš manām acīm un es dzirdēju palēnu balsi:
Then stoode one, and I knewe not his face: an image was before mine eyes, and in silence heard I a voyce, saying,
17 Vai cilvēks taisns Dieva priekšā, vai vīrs šķīsts priekš sava Radītāja?
Shall man be more iust then God? or shall a man be more pure then his maker?
18 Redzi, Saviem kalpiem Viņš neuztic, un Saviem eņģeļiem Viņš pierāda vainu, -
Beholde, he founde no stedfastnesse in his Seruants, and laid follie vpon his Angels.
19 Cik vairāk tiem, kas mālu namos dzīvo, kas ceļas no pīšļiem, kas nīcīgi kā kodi.
Howe much more in them that dwell in houses of clay, whose foundation is in the dust, which shalbe destroyed before the moth?
20 Starp rīta un vakara laiku tie top sašķelti, ka neviens to nenomana, viņi iet pavisam bojā.
They be destroyed from the morning vnto the euening: they perish for euer, without regarde.
21 Vai viņu gods viņiem netop atņemts? Tie nomirst, bet ne gudrībā.
Doeth not their dignitie goe away with them? do they not die, and that without wisdom?
