Ījaba 4
1 Tad Elifas no Temanas atbildēja un sacīja:
Saa tog Temaniten Elifaz til Orde og sagde:
2 Vai ļaunā ņemsi, kad tev kādu vārdu teiksim? Bet, - kas varētu klusu ciest?
Ærgrer det dig, om man taler til dig? Men hvem kan her være tavs?
3 Redzi, dažu labu tu esi pamācījis un nogurušas rokas stiprinājis.
Du har selv talt mange til Rette og styrket de slappe Hænder,
4 Tavi vārdi kritušu ir uzcēluši, un drebošus ceļus tu esi spēcinājis.
dine Ord holdt den segnende oppe, vaklende Knæ gav du Kraft —
5 Bet kad tas nu nāk uz tevi, tad tu nogursti, un kad tas tevi aizņem, tad tu iztrūcinājies.
Men nu det gælder dig selv, saa taber du Modet, nu det rammer dig selv, er du slaget af Skræk!
6 Vai uz tavu Dieva bijāšanu nebija tava cerība, vai tu nepaļāvies uz saviem nenoziedzīgiem ceļiem?
Er ikke din Gudsfrygt din Tillid, din fromme Færd dit Haab?
7 Piemini jel, kurš nenoziedzīgs būdams ir bojā gājis, un kur taisni ir izdeldēti?
Tænk efter! Hvem gik uskyldig til Grunde, hvor gik retsindige under?
8 Tā es gan esmu redzējis: kas netaisnību ar un varas darbu sēj, tie to pašu pļauj.
Men det har jeg set: Hvo Uret pløjer og saar Fortræd, de høster det selv.
9 Caur Dieva dvašu tie iet bojā, un no viņa bardzības gara tie iznīkst.
For Guds Aand gaar de til Grunde, for hans Vredes Pust gaar de til.
10 Lauvas rūkšana un liela lauvas balss un jaunu lauvu zobi ir izlauzti.
Løvens Brøl og Vilddyrets Glam Ungløvernes Tænder slaas ud;
11 Vecais lauva iet bojā, jo laupījuma nav, un vecās lauvas bērni izklīst.
Løven omkommer af Mangel paa Rov, og Løveungerne spredes.
12 Un slepeni pie manis nācis vārds, un mana auss kādu skaņu no tā ir saņēmusi,
Der sneg sig til mig et Ord mit Øre opfanged dets Hvisken
13 Nakts parādīšanu domās, kad ciets miegs cilvēkiem uziet.
i Nattesynernes Tanker, da Dvale sank over Mennesker;
14 Tad bailes man uznāca un šaušalas un iztrūcināja visus manus kaulus.
Angst og Skælven kom over mig, alle mine Ledemod skjalv;
15 Un viens gars man gāja garām, ka visi manas miesas mati cēlās stāvu.
et Pust strøg over mit Ansigt, Haarene rejste sig paa min Krop.
16 Viņš stāvēja, bet es nepazinu viņa ģīmi, tēls bija priekš manām acīm un es dzirdēju palēnu balsi:
Saa stod det stille! Jeg sansed ikke, hvordan det saa ud; en Skikkelse stod for mit Øje, jeg hørte en hviskende Stemme:
17 Vai cilvēks taisns Dieva priekšā, vai vīrs šķīsts priekš sava Radītāja?
»Har et Menneske Ret for Gud, mon en Mand er ren for sin Skaber?
18 Redzi, Saviem kalpiem Viņš neuztic, un Saviem eņģeļiem Viņš pierāda vainu, -
End ikke sine Tjenere tror han, hos sine Engle finder han Fejl,
19 Cik vairāk tiem, kas mālu namos dzīvo, kas ceļas no pīšļiem, kas nīcīgi kā kodi.
endsige hos dem, der bor i en Hytte af Ler og har deres Grundvold i Støvet!
20 Starp rīta un vakara laiku tie top sašķelti, ka neviens to nenomana, viņi iet pavisam bojā.
De knuses ligesom Møl, imellem Morgen og Aften, de sønderslaas uden at ænses, for evigt gaar de til Grunde.
21 Vai viņu gods viņiem netop atņemts? Tie nomirst, bet ne gudrībā.
Rives ej deres Teltreb ud? De dør, men ikke i Visdom.
