Ījaba 4
1 Tad Elifas no Temanas atbildēja un sacīja:
Da svarede Elifas, Themaniten, og sagde:
2 Vai ļaunā ņemsi, kad tev kādu vārdu teiksim? Bet, - kas varētu klusu ciest?
Om man vilde forsøge et Ord paa dig, skulde du vel kedes derved? men hvo kan holde sig fra at tale?
3 Redzi, dažu labu tu esi pamācījis un nogurušas rokas stiprinājis.
Se, du har undervist mange og styrket de trætte Hænder;
4 Tavi vārdi kritušu ir uzcēluši, un drebošus ceļus tu esi spēcinājis.
dine Ord have oprejst den faldne, og du har styrket de bøjede Knæ;
5 Bet kad tas nu nāk uz tevi, tad tu nogursti, un kad tas tevi aizņem, tad tu iztrūcinājies.
men nu, det kommer til dig, da kedes du derved; det rammer dig, og du forfærdes!
6 Vai uz tavu Dieva bijāšanu nebija tava cerība, vai tu nepaļāvies uz saviem nenoziedzīgiem ceļiem?
Var ikke din Gudsfrygt dit Haab og dine Vejes Renhed din Fortrøstning?
7 Piemini jel, kurš nenoziedzīgs būdams ir bojā gājis, un kur taisni ir izdeldēti?
Kære, tænk dig om, hvor er en uskyldig gaaet til Grunde? eller hvor ere de oprigtige udslettede?
8 Tā es gan esmu redzējis: kas netaisnību ar un varas darbu sēj, tie to pašu pļauj.
Saa vidt jeg har set, komme de, som pløje Uret, og de, som udsaa Møje, til at høste ind derefter:
9 Caur Dieva dvašu tie iet bojā, un no viņa bardzības gara tie iznīkst.
De omkomme for Guds Aande og fortæres af hans Vredes Aand.
10 Lauvas rūkšana un liela lauvas balss un jaunu lauvu zobi ir izlauzti.
Løvens Brøl og den grumme Løves Røst hører op, og de unge Løvers Tænder ere knuste;
11 Vecais lauva iet bojā, jo laupījuma nav, un vecās lauvas bērni izklīst.
Løven omkommer af Mangel paa Rov, og Løvindens Unger adspredes.
12 Un slepeni pie manis nācis vārds, un mana auss kādu skaņu no tā ir saņēmusi,
Men mig er et Ord tilbragt hemmeligt, og mit Øre fattede en sagte Lyd deraf
13 Nakts parādīšanu domās, kad ciets miegs cilvēkiem uziet.
i Tanker, fremkaldte ved Syner om Natten, naar dyb Søvn falder paa Folk;
14 Tad bailes man uznāca un šaušalas un iztrūcināja visus manus kaulus.
da kom Frygt og Bævelse paa mig og bragte mine Ben til at skælve;
15 Un viens gars man gāja garām, ka visi manas miesas mati cēlās stāvu.
og en Aand gik frem for mit Ansigt; Haarene rejste sig paa mit Legeme;
16 Viņš stāvēja, bet es nepazinu viņa ģīmi, tēls bija priekš manām acīm un es dzirdēju palēnu balsi:
den blev staaende, og jeg kunde ikke kende dens Skikkelse; der svævede et Billede for mine Øjne; det var stille, og jeg hørte en Røst:
17 Vai cilvēks taisns Dieva priekšā, vai vīrs šķīsts priekš sava Radītāja?
Mon et Menneske kan holdes retfærdigt for Gud? monne en Mand være ren for den, som skabte ham?
18 Redzi, Saviem kalpiem Viņš neuztic, un Saviem eņģeļiem Viņš pierāda vainu, -
Se, han tror ikke paa sine Tjenere, og sine Engle tillægger han Daarskab,
19 Cik vairāk tiem, kas mālu namos dzīvo, kas ceļas no pīšļiem, kas nīcīgi kā kodi.
endsige da dem, som bo i Lerhuse, og hvis Grundvold er i Støvet; man kan støde dem smaa før Møl;
20 Starp rīta un vakara laiku tie top sašķelti, ka neviens to nenomana, viņi iet pavisam bojā.
fra Morgen og indtil Aften sønderknuses de; uden at der er nogen, som lægger det paa Hjerte, gaa de til Grunde.
21 Vai viņu gods viņiem netop atņemts? Tie nomirst, bet ne gudrībā.
Farer ikke deres Herlighed, som var i dem, bort? ja, de dø, men ikke i Visdom.
