Ījaba 4
1 Tad Elifas no Temanas atbildēja un sacīja:
Tad prozbori Elifaz Temanac i reče:
2 Vai ļaunā ņemsi, kad tev kādu vārdu teiksim? Bet, - kas varētu klusu ciest?
“Možeš li podnijeti da ti progovorim? Ali tko se može uzdržat' od riječi!
3 Redzi, dažu labu tu esi pamācījis un nogurušas rokas stiprinājis.
Eto, mnoge ljude ti si poučio, okrijepio si iznemogle mišice;
4 Tavi vārdi kritušu ir uzcēluši, un drebošus ceļus tu esi spēcinājis.
riječju svojom klonule si pridizao, ojačavao si koljena klecava.
5 Bet kad tas nu nāk uz tevi, tad tu nogursti, un kad tas tevi aizņem, tad tu iztrūcinājies.
A kad tebe stiže, klonuo si duhom, na tebe kad pade, čitav si se smeo!
6 Vai uz tavu Dieva bijāšanu nebija tava cerība, vai tu nepaļāvies uz saviem nenoziedzīgiem ceļiem?
Zar pobožnost tvoja nadu ti ne daje, neporočnost tvoja životu ufanje?
7 Piemini jel, kurš nenoziedzīgs būdams ir bojā gājis, un kur taisni ir izdeldēti?
TÓa sjeti se: nevin - propade li kada? Kada su zatrti bili pravednici?
8 Tā es gan esmu redzējis: kas netaisnību ar un varas darbu sēj, tie to pašu pļauj.
Iz iskustva zborim: nesrećom tko ore i nevolju sije, nju će i požeti.
9 Caur Dieva dvašu tie iet bojā, un no viņa bardzības gara tie iznīkst.
Od daha Božjega oni pogibaju, na gnjevni mu disaj nestaju sa zemlje.
10 Lauvas rūkšana un liela lauvas balss un jaunu lauvu zobi ir izlauzti.
Rika lavlja, urlik leopardov krše se k'o zubi u lavića.
11 Vecais lauva iet bojā, jo laupījuma nav, un vecās lauvas bērni izklīst.
Lav ugiba jer mu nesta plijena, rasuli se mladi lavičini.
12 Un slepeni pie manis nācis vārds, un mana auss kādu skaņu no tā ir saņēmusi,
Tajna riječ se meni objavila, šapat njen je uho moje čulo.
13 Nakts parādīšanu domās, kad ciets miegs cilvēkiem uziet.
Noću, kada snovi duh obuzmu i san dubok kad na ljude pada,
14 Tad bailes man uznāca un šaušalas un iztrūcināja visus manus kaulus.
strah i trepet mene su svladali, kosti moje žestoko se stresle.
15 Un viens gars man gāja garām, ka visi manas miesas mati cēlās stāvu.
Dah mi neki preko lica prođe, digoše se dlake na mom tijelu.
16 Viņš stāvēja, bet es nepazinu viņa ģīmi, tēls bija priekš manām acīm un es dzirdēju palēnu balsi:
Stajao je netko - lica mu ne poznah - ali likom bješe pred očima mojim. Posvuda tišina; uto začuh šapat:
17 Vai cilvēks taisns Dieva priekšā, vai vīrs šķīsts priekš sava Radītāja?
'Zar je smrtnik koji pred Bogom pravedan? Zar je čovjek čist pred svojim Stvoriteljem?
18 Redzi, Saviem kalpiem Viņš neuztic, un Saviem eņģeļiem Viņš pierāda vainu, -
Ni slugama svojim više ne vjeruje, i anđele svoje za grijeh okrivljuje -
19 Cik vairāk tiem, kas mālu namos dzīvo, kas ceļas no pīšļiem, kas nīcīgi kā kodi.
kako ne bi onda goste stanova glinenih kojima je temelj u prahu zemaljskom. Gle, kao moljce njih sveudilj satiru:
20 Starp rīta un vakara laiku tie top sašķelti, ka neviens to nenomana, viņi iet pavisam bojā.
od jutra do mraka u prah pretvore, nestaju zasvagda - nitko i ne vidi.
21 Vai viņu gods viņiem netop atņemts? Tie nomirst, bet ne gudrībā.
Iščupan je kolčić njihova šatora, pogibaju skoro, mudrost ne spoznavši.'
