Ījaba 39
1 Vai tu zini to laiku, kad mežu kazas dzemdē, vai tu esi manījis stirnu dzemdēšanu?
Poznaš čas, ko divje skalne koze kotijo? Mar lahko zaznamuješ kdaj košute povržejo?
2 Vai tu vari skaitīt tos mēnešus, kad tās nesās, un vai zini to laiku, kad tās vedās,
Mar lahko šteješ mesece, ki so jih dopolnile? Ali poznaš čas, ko kotijo?
3 Kad tās lokās, saviem bērniem liek izplēsties cauri un nokrata savas sāpes?
Sklonijo se in skotijo svoje mlade, odvržejo svoje bridkosti.
4 Viņu bērni nāk spēkā, uzaug laukā, tie iziet un neatgriežas pie tām atpakaļ.
Njihovi mladiči so v dobri naklonjenosti, rastejo z žitom, gredo naprej in se ne vrnejo k njim.
5 Kas meža ēzelim licis vaļā staigāt, un kas tā zvēra saites ir atraisījis,
Kdo je divjega osla izpustil na prostost? Ali kdo je odvezal vezi divjega osla?
6 Kam Es klajumu esmu devis par māju un tuksnesi par dzīvokli?
Čigar hišo sem naredil divjino in jalovo deželo njegova prebivališča?
7 Viņš apsmej pilsētas troksni, un dzinēja brēkšanu tas nedzird.
Zasmehuje mestno množico niti se ne ozira na vpitje voznika.
8 Tas dzenās pa kalniem, kur viņam ir barība, un meklē visādu zaļu zāli.
Razpon gora je njegov pašnik in preiskuje za vsako zeleno stvarjo.
9 Vai tu domā, ka meža vērsis tev kalpos, vai tas naktī paliks pie tavas siles?
Mar ti bo samorog voljan služiti, ali ostane pri tvojih jaslih?
10 Vai tu meža vērsi ar dzeņaukstēm māki piesiet pie arkla, vai tas pēc tava prāta ecēs ielejās?
Ali lahko s svojim jermenom zvežeš samoroga v brazdo? Ali bo za teboj branal doline?
11 Vai tu uz to vari paļauties, ka tam daudz spēka, un viņu ņemsi savā darbā?
Mu boš zaupal, ker je njegova moč velika? Ali boš svoje trdo delo prepustil njemu?
12 Vai tu viņam vari uzticēt, ka tas tev atkal savāks tavu izsējumu un savedīs tavā piedarbā?
Mu boš verjel, da bo tvoje seme pripeljal domov in ga zbral v tvoj skedenj?
13 Strausa spārni jautri plivinājās, vai tie ir mīlīgi, kā stārķa spārni un spalvas?
Daješ pavom čedne peruti? Ali peruti in peresa noju?
14 Tas savas olas atstāj zemē, lai smiltīs silst,
Ki zapušča svoja jajca na zemlji in jih ogreva v prahu
15 Un aizmirst, ka kāja tās var samīt, un lauka zvēri tās var samīdīt.
in pozablja, da jih stopalo lahko zdrobi ali da jih divja žival lahko stre.
16 Tas nežēlo savus bērnus, tā kā tie tam nepiederētu; un ka velti dējis, par to tas nebēdā.
Trda je do svojih malih, kakor da ne bi bili njeni. Brez strahu je, da je njeno trdo delo zaman,
17 Jo Dievs tam atņēmis gudrību un nav devis daļu pie saprašanas.
ker ji je Bog odrekel modrost niti ji ni podelil razumnosti.
18 Bet kad tas projām šaujas, tad tas apsmej zirgu un jātnieku.
Ko se dvigne visoko, zasmehuje konja in njegovega jezdeca.
19 Vai tu zirgam vari dot spēku un viņam kaklu pušķot ar krēpēm?
Si ti dal konju moč? Si ti njegov vrat oblekel z grivo?
20 Vai tu tam vēlējis lēkt kā sisenim? Kad tas lepni šņāc, tad jaizbīstas.
Ga lahko narediš prestrašenega kakor kobilico? Slava njegovih nosnic je strašna.
21 Viņš cērt ar kāju ielejā un ir priecīgs ar spēku un iziet pretī apbruņotam pulkam.
Grebe v dolini in se veseli v svoji moči. Gre naprej, da sreča oborožene ljudi.
22 Viņš smejas par bailēm un netrūkstas un nebēg atpakaļ no zobena.
Zasmehuje strah in ni zgrožen niti se pred mečem ne obrača nazaj.
23 Kad bultas skan makā un šķēpi un zobeni zib,
Tul za puščice rožlja ob njem, lesketajoča sulica in ščit.
24 Tad tas raustās, trako un uzcērt zemi un nav turams uz vietas, kad trumetes skan.
Tla požira z okrutnostjo in besom. Niti ne verjame, da je to zvok šofarja.
25 Kad trumetes skan, tad tas iezviedzās, un samana kaušanu no tālienes, kara kungu saukšanu un kara troksni.
Med šofarji hrže: ›Hi, hi‹ in od daleč voha bitko, grmenje poveljnikov in bojni krik.
26 Vai caur tavu padomu vanags lidinājās un izplēš savus spārnus pret dienasvidu?
Mar sokol leti po svoji modrosti in svoje peruti razpenja proti jugu?
27 Vai uz tavu vārdu ērglis dodas uz augšu, un taisa savu ligzdu augstumā?
Mar se orlica vzpenja ob tvoji zapovedi in svoje gnezdo dela na višini?
28 Viņš dzīvo akmens kalnos un tur paliek uz augstām klintīm un kalnu galiem.
Prebiva in ostaja na skali, na skalni pečini in trdnem kraju.
29 No turienes viņš lūko pēc barības, un viņa acis redz tālu.
Od tam si išče plen in njene oči zrejo daleč proč.
30 Viņa bērni dzer asinis, un kur maitas, tur viņš ir.
Tudi njeni mladiči srkajo kri. In kjer so umorjeni, tam je ona.«
