Ījaba 39
1 Vai tu zini to laiku, kad mežu kazas dzemdē, vai tu esi manījis stirnu dzemdēšanu?
[Numquid nosti tempus partus ibicum in petris, vel parturientes cervas observasti?
2 Vai tu vari skaitīt tos mēnešus, kad tās nesās, un vai zini to laiku, kad tās vedās,
Dinumerasti menses conceptus earum, et scisti tempus partus earum?
3 Kad tās lokās, saviem bērniem liek izplēsties cauri un nokrata savas sāpes?
Incurvantur ad fœtum, et pariunt, et rugitus emittunt.
4 Viņu bērni nāk spēkā, uzaug laukā, tie iziet un neatgriežas pie tām atpakaļ.
Separantur filii earum, et pergunt ad pastum: egrediuntur, et non revertuntur ad eas.
5 Kas meža ēzelim licis vaļā staigāt, un kas tā zvēra saites ir atraisījis,
Quis dimisit onagrum liberum, et vincula ejus quis solvit?
6 Kam Es klajumu esmu devis par māju un tuksnesi par dzīvokli?
cui dedi in solitudine domum, et tabernacula ejus in terra salsuginis.
7 Viņš apsmej pilsētas troksni, un dzinēja brēkšanu tas nedzird.
Contemnit multitudinem civitatis: clamorem exactoris non audit.
8 Tas dzenās pa kalniem, kur viņam ir barība, un meklē visādu zaļu zāli.
Circumspicit montes pascuæ suæ, et virentia quæque perquirit.
9 Vai tu domā, ka meža vērsis tev kalpos, vai tas naktī paliks pie tavas siles?
Numquid volet rhinoceros servire tibi, aut morabitur ad præsepe tuum?
10 Vai tu meža vērsi ar dzeņaukstēm māki piesiet pie arkla, vai tas pēc tava prāta ecēs ielejās?
Numquid alligabis rhinocerota ad arandum loro tuo, aut confringet glebas vallium post te?
11 Vai tu uz to vari paļauties, ka tam daudz spēka, un viņu ņemsi savā darbā?
Numquid fiduciam habebis in magna fortitudine ejus, et derelinques ei labores tuos?
12 Vai tu viņam vari uzticēt, ka tas tev atkal savāks tavu izsējumu un savedīs tavā piedarbā?
Numquid credes illi quod sementem reddat tibi, et aream tuam congreget?
13 Strausa spārni jautri plivinājās, vai tie ir mīlīgi, kā stārķa spārni un spalvas?
Penna struthionis similis est pennis herodii et accipitris.
14 Tas savas olas atstāj zemē, lai smiltīs silst,
Quando derelinquit ova sua in terra, tu forsitan in pulvere calefacies ea?
15 Un aizmirst, ka kāja tās var samīt, un lauka zvēri tās var samīdīt.
Obliviscitur quod pes conculcet ea, aut bestia agri conterat.
16 Tas nežēlo savus bērnus, tā kā tie tam nepiederētu; un ka velti dējis, par to tas nebēdā.
Duratur ad filios suos, quasi non sint sui: frustra laboravit, nullo timore cogente.
17 Jo Dievs tam atņēmis gudrību un nav devis daļu pie saprašanas.
Privavit enim eam Deus sapientia, nec dedit illi intelligentiam.
18 Bet kad tas projām šaujas, tad tas apsmej zirgu un jātnieku.
Cum tempus fuerit, in altum alas erigit: deridet equum et ascensorem ejus.
19 Vai tu zirgam vari dot spēku un viņam kaklu pušķot ar krēpēm?
Numquid præbebis equo fortitudinem, aut circumdabis collo ejus hinnitum?
20 Vai tu tam vēlējis lēkt kā sisenim? Kad tas lepni šņāc, tad jaizbīstas.
Numquid suscitabis eum quasi locustas? gloria narium ejus terror.
21 Viņš cērt ar kāju ielejā un ir priecīgs ar spēku un iziet pretī apbruņotam pulkam.
Terram ungula fodit; exultat audacter: in occursum pergit armatis.
22 Viņš smejas par bailēm un netrūkstas un nebēg atpakaļ no zobena.
Contemnit pavorem, nec cedit gladio.
23 Kad bultas skan makā un šķēpi un zobeni zib,
Super ipsum sonabit pharetra; vibrabit hasta et clypeus:
24 Tad tas raustās, trako un uzcērt zemi un nav turams uz vietas, kad trumetes skan.
fervens et fremens sorbet terram, nec reputat tubæ sonare clangorem.
25 Kad trumetes skan, tad tas iezviedzās, un samana kaušanu no tālienes, kara kungu saukšanu un kara troksni.
Ubi audierit buccinam, dicit: Vah! procul odoratur bellum: exhortationem ducum, et ululatum exercitus.
26 Vai caur tavu padomu vanags lidinājās un izplēš savus spārnus pret dienasvidu?
Numquid per sapientiam tuam plumescit accipiter, expandens alas suas ad austrum?
27 Vai uz tavu vārdu ērglis dodas uz augšu, un taisa savu ligzdu augstumā?
Numquid ad præceptum tuum elevabitur aquila, et in arduis ponet nidum suum?
28 Viņš dzīvo akmens kalnos un tur paliek uz augstām klintīm un kalnu galiem.
In petris manet, et in præruptis silicibus commoratur, atque inaccessis rupibus.
29 No turienes viņš lūko pēc barības, un viņa acis redz tālu.
Inde contemplatur escam, et de longe oculi ejus prospiciunt.
30 Viņa bērni dzer asinis, un kur maitas, tur viņš ir.
Pulli ejus lambent sanguinem: et ubicumque cadaver fuerit, statim adest.]
