Ījaba 39
1 Vai tu zini to laiku, kad mežu kazas dzemdē, vai tu esi manījis stirnu dzemdēšanu?
Whethir thou knowist the tyme of birthe of wielde geet in stoonys, ethir hast thou aspied hyndis bryngynge forth calues?
2 Vai tu vari skaitīt tos mēnešus, kad tās nesās, un vai zini to laiku, kad tās vedās,
Hast thou noumbrid the monethis of her conseyuyng, and hast thou knowe the tyme of her caluyng?
3 Kad tās lokās, saviem bērniem liek izplēsties cauri un nokrata savas sāpes?
Tho ben bowid to the calf, and caluen; and senden out roryngis.
4 Viņu bērni nāk spēkā, uzaug laukā, tie iziet un neatgriežas pie tām atpakaļ.
Her calues ben departid, and goen to pasture; tho goen out, and turnen not ayen to `tho hyndis.
5 Kas meža ēzelim licis vaļā staigāt, un kas tā zvēra saites ir atraisījis,
Who let go the wielde asse fre, and who loside the boondis of hym?
6 Kam Es klajumu esmu devis par māju un tuksnesi par dzīvokli?
To whom Y haue youe an hows in wildirnesse, and the tabernacles of hym in the lond of saltnesse.
7 Viņš apsmej pilsētas troksni, un dzinēja brēkšanu tas nedzird.
He dispisith the multitude of citee; he herith not the cry of an axere.
8 Tas dzenās pa kalniem, kur viņam ir barība, un meklē visādu zaļu zāli.
He lokith aboute the hillis of his lesewe, and he sekith alle greene thingis.
9 Vai tu domā, ka meža vērsis tev kalpos, vai tas naktī paliks pie tavas siles?
Whether an vnycorn schal wilne serue thee, ethir schal dwelle at thi cratche?
10 Vai tu meža vērsi ar dzeņaukstēm māki piesiet pie arkla, vai tas pēc tava prāta ecēs ielejās?
Whether thou schalt bynde the vnicorn with thi chayne, for to ere, ethir schal he breke the clottis of valeis aftir thee?
11 Vai tu uz to vari paļauties, ka tam daudz spēka, un viņu ņemsi savā darbā?
Whether thou schalt haue trist in his grete strengthe, and schalt thou leeue to hym thi traueils?
12 Vai tu viņam vari uzticēt, ka tas tev atkal savāks tavu izsējumu un savedīs tavā piedarbā?
Whether thou schalt bileue to hym, that he schal yelde seed to thee, and schal gadere togidere thi cornfloor?
13 Strausa spārni jautri plivinājās, vai tie ir mīlīgi, kā stārķa spārni un spalvas?
The fethere of an ostriche is lijk the fetheris of a gerfawcun, and of an hauk;
14 Tas savas olas atstāj zemē, lai smiltīs silst,
which ostrige forsakith hise eirun in the erthe, in hap thou schalt make tho hoot in the dust.
15 Un aizmirst, ka kāja tās var samīt, un lauka zvēri tās var samīdīt.
He foryetith, that a foot tredith tho, ethir that a beeste of the feeld al tobrekith tho.
16 Tas nežēlo savus bērnus, tā kā tie tam nepiederētu; un ka velti dējis, par to tas nebēdā.
He is maad hard to hise briddis, as if thei ben not hise; he traueilide in veyn, while no drede constreynede.
17 Jo Dievs tam atņēmis gudrību un nav devis daļu pie saprašanas.
For God hath priued hym fro wisdom, and `yaf not vnderstondyng to hym.
18 Bet kad tas projām šaujas, tad tas apsmej zirgu un jātnieku.
Whanne tyme is, he reisith the wengis an hiy; he scorneth the hors, and his ridere.
19 Vai tu zirgam vari dot spēku un viņam kaklu pušķot ar krēpēm?
Whether thou schalt yyue strengthe to an hors, ether schal yyue neiyng `aboute his necke?
20 Vai tu tam vēlējis lēkt kā sisenim? Kad tas lepni šņāc, tad jaizbīstas.
Whether thou schalt reyse hym as locustis? The glorie of hise nosethirlis is drede.
21 Viņš cērt ar kāju ielejā un ir priecīgs ar spēku un iziet pretī apbruņotam pulkam.
He diggith erthe with the foot, he `fulli ioieth booldli; he goith ayens armed men.
22 Viņš smejas par bailēm un netrūkstas un nebēg atpakaļ no zobena.
He dispisith ferdfulnesse, and he yyueth not stide to swerd.
23 Kad bultas skan makā un šķēpi un zobeni zib,
An arowe caas schal sowne on hym; a spere and scheeld schal florische.
24 Tad tas raustās, trako un uzcērt zemi un nav turams uz vietas, kad trumetes skan.
He is hoot, and gnastith, and swolewith the erthe; and he arettith not that the crie of the trumpe sowneth.
25 Kad trumetes skan, tad tas iezviedzās, un samana kaušanu no tālienes, kara kungu saukšanu un kara troksni.
Whanne he herith a clarioun, he `seith, Joie! he smellith batel afer; the excityng of duykis, and the yellyng of the oost.
26 Vai caur tavu padomu vanags lidinājās un izplēš savus spārnus pret dienasvidu?
Whether an hauk spredinge abrood hise wyngis to the south, bigynneth to haue fetheris bi thi wisdom?
27 Vai uz tavu vārdu ērglis dodas uz augšu, un taisa savu ligzdu augstumā?
Whether an egle schal be reisid at thi comaundement, and schal sette his nest in hiy places?
28 Viņš dzīvo akmens kalnos un tur paliek uz augstām klintīm un kalnu galiem.
He dwellith in stoonys, and he dwellith in flyntis brokun bifor, and in rochis, to whiche `me may not neiye.
29 No turienes viņš lūko pēc barības, un viņa acis redz tālu.
Fro thennus he biholdith mete, and hise iyen loken fro fer.
30 Viņa bērni dzer asinis, un kur maitas, tur viņš ir.
Hise briddis souken blood, and where euere a careyn is, anoon he is present.
