Ījaba 39
1 Vai tu zini to laiku, kad mežu kazas dzemdē, vai tu esi manījis stirnu dzemdēšanu?
Znaš li kako se legu divokoze? Vidje li kako se mlade košute?
2 Vai tu vari skaitīt tos mēnešus, kad tās nesās, un vai zini to laiku, kad tās vedās,
Izbroji li koliko nose mjeseci, znaš li u koje doba se omlade?
3 Kad tās lokās, saviem bērniem liek izplēsties cauri un nokrata savas sāpes?
Sagnuvši se, polegu lanad svoju i breme usred pustinje odlažu,
4 Viņu bērni nāk spēkā, uzaug laukā, tie iziet un neatgriežas pie tām atpakaļ.
a kad im porod ojača, poraste, ostave ga i ne vraćaju mu se.
5 Kas meža ēzelim licis vaļā staigāt, un kas tā zvēra saites ir atraisījis,
Tko dade divljem magarcu slobodu i tko to oglav skinu njemu s glave?
6 Kam Es klajumu esmu devis par māju un tuksnesi par dzīvokli?
U zavičaj mu dadoh ja pustinju i polja slana da ondje živuje.
7 Viņš apsmej pilsētas troksni, un dzinēja brēkšanu tas nedzird.
Buci gradova on se podruguje i ne sluša goničevih povika.
8 Tas dzenās pa kalniem, kur viņam ir barība, un meklē visādu zaļu zāli.
Luta brdima, svojim pašnjacima, u potrazi za zeleni svakakvom.
9 Vai tu domā, ka meža vērsis tev kalpos, vai tas naktī paliks pie tavas siles?
Možeš li slugom učinit' bivola, zadržat' ga noć jednu za jaslama?
10 Vai tu meža vērsi ar dzeņaukstēm māki piesiet pie arkla, vai tas pēc tava prāta ecēs ielejās?
Možeš li njega za brazdu prikovat' da ralo vuče po docima tvojim?
11 Vai tu uz to vari paļauties, ka tam daudz spēka, un viņu ņemsi savā darbā?
Možeš li se osloniti na njega jer je njegova snaga prevelika i prepustit' mu težak svoj posao?
12 Vai tu viņam vari uzticēt, ka tas tev atkal savāks tavu izsējumu un savedīs tavā piedarbā?
Misliš li tebi da će se vratiti i na gumno ti dotjerati žito?
13 Strausa spārni jautri plivinājās, vai tie ir mīlīgi, kā stārķa spārni un spalvas?
Krilima svojim noj trepće radosno, iako krila oskudnih i perja.
14 Tas savas olas atstāj zemē, lai smiltīs silst,
On svoja jaja na zemlji ostavlja, povjerava ih pijesku da ih grije,
15 Un aizmirst, ka kāja tās var samīt, un lauka zvēri tās var samīdīt.
ne mareć' što ih zgazit' može noga ili nekakva divlja zvijer zgnječiti.
16 Tas nežēlo savus bērnus, tā kā tie tam nepiederētu; un ka velti dējis, par to tas nebēdā.
S nojićima k'o s tuđima postupa; što mu je trud zaludu, on ne mari.
17 Jo Dievs tam atņēmis gudrību un nav devis daļu pie saprašanas.
Jer Bog je njega lišio pameti, nije mu dao nikakva razbora.
18 Bet kad tas projām šaujas, tad tas apsmej zirgu un jātnieku.
Ali kada na let krila raširi, tada se ruga konju i konjaniku.
19 Vai tu zirgam vari dot spēku un viņam kaklu pušķot ar krēpēm?
Zar si ti konja obdario snagom zar si mu ti vrat grivom ukrasio?
20 Vai tu tam vēlējis lēkt kā sisenim? Kad tas lepni šņāc, tad jaizbīstas.
Zar ti činiš da skače k'o skakavac, da u strah svakog nagoni hrzanjem?
21 Viņš cērt ar kāju ielejā un ir priecīgs ar spēku un iziet pretī apbruņotam pulkam.
Kopitom zemlju veselo raskapa, neustrašivo srlja na oružje.
22 Viņš smejas par bailēm un netrūkstas un nebēg atpakaļ no zobena.
Strahu se ruga, ničeg se ne boji, ni pred mačem uzmaknuti neće.
23 Kad bultas skan makā un šķēpi un zobeni zib,
Na sapima mu zvekeće tobolac, koplje sijeva i ubojna sulica.
24 Tad tas raustās, trako un uzcērt zemi un nav turams uz vietas, kad trumetes skan.
Bijesan i nestrpljiv guta prostore; kad rog zasvira, tko će ga zadržat':
25 Kad trumetes skan, tad tas iezviedzās, un samana kaušanu no tālienes, kara kungu saukšanu un kara troksni.
na svaki zvuk roga on zarže: Ha! Izdaleka on ljuti boj već njuši, viku bojnu i poklič vojskovođa.
26 Vai caur tavu padomu vanags lidinājās un izplēš savus spārnus pret dienasvidu?
Zar po promislu tvojem lijeće soko i prema jugu krila svoja širi?
27 Vai uz tavu vārdu ērglis dodas uz augšu, un taisa savu ligzdu augstumā?
Zar se na nalog tvoj diže orao i vrh timora gnijezdo sebi vije?
28 Viņš dzīvo akmens kalnos un tur paliek uz augstām klintīm un kalnu galiem.
Na litici on stanuje i noćÄi, na grebenima vrleti visokih.
29 No turienes viņš lūko pēc barības, un viņa acis redz tālu.
Odatle na plijen netremice vreba, oči njegove vide nadaleko.
30 Viņa bērni dzer asinis, un kur maitas, tur viņš ir.
Krvlju se hrane njegovi orlići; gdje je ubijenih, tamo je i on.”
