< Ījaba 37 >

1 Patiesi, par to trīc mana sirds un uzlec no savas vietas.
“Por esto tiembla mi corazón, y salta de su lugar.
2 Klausiet, jel klausiet, kā Viņa pērkons rūc, un kāda balss no Viņa mutes iziet.
Oíd, oíd el trueno de su voz, el ruido que sale de su boca.
3 Viņš to izlaiž pa visām debesīm, un Savu spīdumu pa visiem zemes galiem.
Lo hace retumbar por toda la extensión del cielo, y su fulgor brilla hasta los confines de la tierra.
4 Pēc tam rūc Viņa balss, Viņš liek pērkonam rībēt ar varenu skaņu un neaiztur tos (zibeņus), kad Viņa balss nāk dzirdama.
Tras de Él se oye una voz rugiente; pues truena con la voz de su majestad; y no retiene más (los rayos) cuando se oye su voz.
5 Tas stiprais Dievs ar Savu balsi liek pērkonam rūkt brīnišķi, Viņš dara lielas lietas, ko neizprotam.
Truena la voz de Dios y obra maravillas, hace cosas grandes e inescrutables.
6 Jo Viņš saka uz sniegu: krīti uz zemi, un uz stipro lietu, tad stiprais lietus ir klāt ar varu.
Pues a la nieve dice: «¡Baja a la tierra!» Él (envía) la lluvia y los aguaceros torrenciales.
7 Viņš aizzieģelē visu cilvēku roku, lai Viņu pazīst visi ļaudis, ko viņš radījis.
Sobre la mano de todos pone un sello, para que todos conozcan Su obra.
8 Zvēri iet savā alā un paliek savā vietā.
Las fieras se retiran a sus cubiles, y descansan en sus guaridas.
9 No dienvidu puses nāk vētra un no ziemeļa puses aukstums.
De sus cámaras sale el huracán, y del norte viene el frío.
10 Caur tā stiprā Dieva pūšanu nāk salna, ka platas upes aizsalst.
Al soplo de Dios se forma el hielo, y en su derretimiento se ensanchan las aguas.
11 Viņš arī apkrauj ar ūdeņiem biezos mākoņus un izplēš Savus ugunīgos padebešus.
Él carga con vapor la nube, y la nube esparce sus fulgores,
12 Tie griežas apkārt pēc Viņa gudrā prāta, ka tie padara visu, ko Viņš tiem pavēl pa visu plato pasauli,
que dando vueltas según sus planes hacen lo que Él manda sobre la redondez de la tierra;
13 Vai par rīksti savai zemei, vai par labu Viņš tā liek notikt.
ora para corrección de su tierra, ora para mostrar su misericordia.
14 Liec to vērā, Ījab, stāvi klusu, un apdomā tā stiprā Dieva brīnumus.
Esto, oh Job, escúchalo bien, detente, y considera las maravillas de Dios.
15 Vai tu zini, kad Dievs nodomājis, Savu debesu spīdumam likt spīdēt?
¿Sabes tú cómo Dios las realiza, y cómo hace relampaguear la luz de sus nubes?
16 Vai tu zini padebešu lidināšanos, tā Visuzinātāja brīnumus?
¿Conoces tú el balanceo de las nubes, las maravillas de Aquel que es perfecto en saber?
17 Tu, kam drēbes paliek karstas, kad Viņš zemi svilina dienas vidus bulā.
¿ (Sabes) tú por qué se calientan tus vestidos, cuando la tierra se calla bajo el soplo del Austro?
18 Vai tu ar Viņu esi izpletis tos spožos padebešus, kas cieti stāv kā liets spieģelis?
¿Extendiste tú con Él el firmamento, tan sólido como un espejo fundido?
19 Stāsti mums, ko mums Viņam būs sacīt, jo aiz tumsības mēs nekā nevaram izdarīt.
Díganos qué debemos responderle, ya que no sabemos qué decirle, siendo como somos ignorantes.
20 Vai Viņam lai saka, ka es runāšu? Jo kurš cilvēks vēlētos, lai viņu aprij!
Mas ¿hay que contarle lo que yo digo? pues el hombre, por más que hable, no es más que una nada.
21 Un nu gan saules gaismu neredz, kas pie debesīm spoži spīd, bet kad vējš pūš, tā skaidrojās.
Ahora ya no se ve la luz, aquel resplandor en el firmamento; pasó el viento, y lo deja despejado.
22 No ziemeļiem nāk zelts, - bet Dievs mājo bijājamā godībā.
Del norte viene áureo (brillo), la terrible majestad, que envuelve a Dios.
23 To Visuvareno, to mēs nepanāksim, kas liels spēkā, bet tiesu un taisnības pilnību Viņš negroza.
Él Todopoderoso, el inaccesible, es grande en poder y juicio, es rico en justicia, y no oprime a nadie.
24 Tāpēc cilvēki Viņu bīstas, Viņš neuzlūko nevienu pašgudru.
Por eso han de temerlo los hombres: no mira Él a los que se creen sabios.”

< Ījaba 37 >