Ījaba 37
1 Patiesi, par to trīc mana sirds un uzlec no savas vietas.
Tudi ob tem moje srce trepeta in je premaknjeno iz svojega mesta.
2 Klausiet, jel klausiet, kā Viņa pērkons rūc, un kāda balss no Viņa mutes iziet.
Pozorno prisluhnite hrupu njegovega glasu in zvoku, ki gre iz njegovih ust.
3 Viņš to izlaiž pa visām debesīm, un Savu spīdumu pa visiem zemes galiem.
Tega usmerja pod celotnim nebom in svoje bliskanje do koncev zemlje.
4 Pēc tam rūc Viņa balss, Viņš liek pērkonam rībēt ar varenu skaņu un neaiztur tos (zibeņus), kad Viņa balss nāk dzirdama.
Za tem rjovi glas. Grmi z glasom svoje odličnosti in ne bo jih zadržal, ko se zasliši njegov glas.
5 Tas stiprais Dievs ar Savu balsi liek pērkonam rūkt brīnišķi, Viņš dara lielas lietas, ko neizprotam.
Bog s svojim glasom čudovito grmi. Dela velike stvari, ki jih ne moremo doumeti.
6 Jo Viņš saka uz sniegu: krīti uz zemi, un uz stipro lietu, tad stiprais lietus ir klāt ar varu.
Kajti snegu pravi: ›Bodi na zemlji, ‹ podobno majhnemu dežju in velikemu dežju njegove moči.
7 Viņš aizzieģelē visu cilvēku roku, lai Viņu pazīst visi ļaudis, ko viņš radījis.
Pečati roko vsakega človeka, da bi vsi ljudje lahko poznali njegovo delo.
8 Zvēri iet savā alā un paliek savā vietā.
Potem gredo živali v brloge in ostanejo na svojih mestih.
9 No dienvidu puses nāk vētra un no ziemeļa puses aukstums.
Iz juga prihaja vrtinčast veter in mraz iz severa.
10 Caur tā stiprā Dieva pūšanu nāk salna, ka platas upes aizsalst.
Z dihom Boga je dana zmrzal in širina vodá je omejena.
11 Viņš arī apkrauj ar ūdeņiem biezos mākoņus un izplēš Savus ugunīgos padebešus.
Tudi z namakanjem obtežuje debel oblak. Razpršuje svoj svetli oblak.
12 Tie griežas apkārt pēc Viņa gudrā prāta, ka tie padara visu, ko Viņš tiem pavēl pa visu plato pasauli,
Ta je obrnjen ob njegovih nasvetih, da lahko naredijo karkoli jim zapoveduje na obličju zemeljskega [kroga] na zemlji.
13 Vai par rīksti savai zemei, vai par labu Viņš tā liek notikt.
Povzroča mu, da pride, bodisi za grajanje ali za njegovo deželo ali za usmiljenje.
14 Liec to vērā, Ījab, stāvi klusu, un apdomā tā stiprā Dieva brīnumus.
Prisluhni temu, oh Job. Stoj mirno in preudari čudovita Božja dela.
15 Vai tu zini, kad Dievs nodomājis, Savu debesu spīdumam likt spīdēt?
Ali veš, kdaj jih je Bog razporedil in svetlobi svojega oblaka velel, da zasije?
16 Vai tu zini padebešu lidināšanos, tā Visuzinātāja brīnumus?
Mar poznaš izravnavanja oblakov, čudovita dela njega, ki je popoln v spoznanju?
17 Tu, kam drēbes paliek karstas, kad Viņš zemi svilina dienas vidus bulā.
Kako so tvoje obleke tople, ko z južnim vetrom umiri zemljo?
18 Vai tu ar Viņu esi izpletis tos spožos padebešus, kas cieti stāv kā liets spieģelis?
Ali si ti z njim razprostrl nebo, ki je močno in kakor staljeno zrcalo?
19 Stāsti mums, ko mums Viņam būs sacīt, jo aiz tumsības mēs nekā nevaram izdarīt.
Pouči nas, kaj mu bomo rekli, kajti svojega govora ne moremo urediti zaradi teme.
20 Vai Viņam lai saka, ka es runāšu? Jo kurš cilvēks vēlētos, lai viņu aprij!
Mar mu bo povedano, da jaz govorim? Če človek govori, bo zagotovo požrt.
21 Un nu gan saules gaismu neredz, kas pie debesīm spoži spīd, bet kad vējš pūš, tā skaidrojās.
Sedaj ljudje ne vidimo svetle svetlobe, ki je v oblakih, toda veter gre mimo in jih očisti.
22 No ziemeļiem nāk zelts, - bet Dievs mājo bijājamā godībā.
Lepo vreme prihaja iz severa. Z Bogom je strašno veličanstvo.
23 To Visuvareno, to mēs nepanāksim, kas liels spēkā, bet tiesu un taisnības pilnību Viņš negroza.
Glede Vsemogočnega, ne moremo ga srečati. Odličen je v moči, v sodbi in v obilici pravice. Ne bo prizadel.
24 Tāpēc cilvēki Viņu bīstas, Viņš neuzlūko nevienu pašgudru.
Ljudje se ga zato bojijo. Ne ozira se na nobenega od tistih, ki so modrega srca.«
