Ījaba 37

1 Patiesi, par to trīc mana sirds un uzlec no savas vietas.

2 Klausiet, jel klausiet, kā Viņa pērkons rūc, un kāda balss no Viņa mutes iziet.

3 Viņš to izlaiž pa visām debesīm, un Savu spīdumu pa visiem zemes galiem.

4 Pēc tam rūc Viņa balss, Viņš liek pērkonam rībēt ar varenu skaņu un neaiztur tos (zibeņus), kad Viņa balss nāk dzirdama.

5 Tas stiprais Dievs ar Savu balsi liek pērkonam rūkt brīnišķi, Viņš dara lielas lietas, ko neizprotam.

6 Jo Viņš saka uz sniegu: krīti uz zemi, un uz stipro lietu, tad stiprais lietus ir klāt ar varu.

7 Viņš aizzieģelē visu cilvēku roku, lai Viņu pazīst visi ļaudis, ko viņš radījis.

8 Zvēri iet savā alā un paliek savā vietā.

9 No dienvidu puses nāk vētra un no ziemeļa puses aukstums.

10 Caur tā stiprā Dieva pūšanu nāk salna, ka platas upes aizsalst.

11 Viņš arī apkrauj ar ūdeņiem biezos mākoņus un izplēš Savus ugunīgos padebešus.

12 Tie griežas apkārt pēc Viņa gudrā prāta, ka tie padara visu, ko Viņš tiem pavēl pa visu plato pasauli,

13 Vai par rīksti savai zemei, vai par labu Viņš tā liek notikt.

14 Liec to vērā, Ījab, stāvi klusu, un apdomā tā stiprā Dieva brīnumus.

15 Vai tu zini, kad Dievs nodomājis, Savu debesu spīdumam likt spīdēt?

16 Vai tu zini padebešu lidināšanos, tā Visuzinātāja brīnumus?

17 Tu, kam drēbes paliek karstas, kad Viņš zemi svilina dienas vidus bulā.

18 Vai tu ar Viņu esi izpletis tos spožos padebešus, kas cieti stāv kā liets spieģelis?

19 Stāsti mums, ko mums Viņam būs sacīt, jo aiz tumsības mēs nekā nevaram izdarīt.

20 Vai Viņam lai saka, ka es runāšu? Jo kurš cilvēks vēlētos, lai viņu aprij!

21 Un nu gan saules gaismu neredz, kas pie debesīm spoži spīd, bet kad vējš pūš, tā skaidrojās.

22 No ziemeļiem nāk zelts, - bet Dievs mājo bijājamā godībā.

23 To Visuvareno, to mēs nepanāksim, kas liels spēkā, bet tiesu un taisnības pilnību Viņš negroza.

24 Tāpēc cilvēki Viņu bīstas, Viņš neuzlūko nevienu pašgudru.