Ījaba 37
1 Patiesi, par to trīc mana sirds un uzlec no savas vietas.
super hoc expavit cor meum et emotum est de loco suo
2 Klausiet, jel klausiet, kā Viņa pērkons rūc, un kāda balss no Viņa mutes iziet.
audite auditionem in terrore vocis eius et sonum de ore illius procedentem
3 Viņš to izlaiž pa visām debesīm, un Savu spīdumu pa visiem zemes galiem.
subter omnes caelos ipse considerat et lumen illius super terminos terrae
4 Pēc tam rūc Viņa balss, Viņš liek pērkonam rībēt ar varenu skaņu un neaiztur tos (zibeņus), kad Viņa balss nāk dzirdama.
post eum rugiet sonitus tonabit voce magnitudinis suae et non investigabitur cum audita fuerit vox eius
5 Tas stiprais Dievs ar Savu balsi liek pērkonam rūkt brīnišķi, Viņš dara lielas lietas, ko neizprotam.
tonabit Deus in voce sua mirabiliter qui facit magna et inscrutabilia
6 Jo Viņš saka uz sniegu: krīti uz zemi, un uz stipro lietu, tad stiprais lietus ir klāt ar varu.
qui praecipit nivi ut descendat in terram et hiemis pluviis et imbri fortitudinis suae
7 Viņš aizzieģelē visu cilvēku roku, lai Viņu pazīst visi ļaudis, ko viņš radījis.
qui in manu omnium hominum signat ut noverint singuli opera sua
8 Zvēri iet savā alā un paliek savā vietā.
ingredietur bestia latibulum et in antro suo morabitur
9 No dienvidu puses nāk vētra un no ziemeļa puses aukstums.
ab interioribus egreditur tempestas et ab Arcturo frigus
10 Caur tā stiprā Dieva pūšanu nāk salna, ka platas upes aizsalst.
flante Deo concrescit gelu et rursum latissimae funduntur aquae
11 Viņš arī apkrauj ar ūdeņiem biezos mākoņus un izplēš Savus ugunīgos padebešus.
frumentum desiderat nubes et nubes spargunt lumen suum
12 Tie griežas apkārt pēc Viņa gudrā prāta, ka tie padara visu, ko Viņš tiem pavēl pa visu plato pasauli,
quae lustrant per circuitum quocumque eas voluntas gubernantis duxerit ad omne quod praeceperit illis super faciem orbis terrarum
13 Vai par rīksti savai zemei, vai par labu Viņš tā liek notikt.
sive in una tribu sive in terra sua sive in quocumque loco misericordiae suae eas iusserit inveniri
14 Liec to vērā, Ījab, stāvi klusu, un apdomā tā stiprā Dieva brīnumus.
ausculta haec Iob sta et considera miracula Dei
15 Vai tu zini, kad Dievs nodomājis, Savu debesu spīdumam likt spīdēt?
numquid scis quando praeceperit Deus pluviis ut ostenderent lucem nubium eius
16 Vai tu zini padebešu lidināšanos, tā Visuzinātāja brīnumus?
numquid nosti semitas nubium magnas et perfectas scientias
17 Tu, kam drēbes paliek karstas, kad Viņš zemi svilina dienas vidus bulā.
nonne vestimenta tua calida sunt cum perflata fuerit terra austro
18 Vai tu ar Viņu esi izpletis tos spožos padebešus, kas cieti stāv kā liets spieģelis?
tu forsitan cum eo fabricatus es caelos qui solidissimi quasi aere fusi sunt
19 Stāsti mums, ko mums Viņam būs sacīt, jo aiz tumsības mēs nekā nevaram izdarīt.
ostende nobis quid dicamus illi nos quippe involvimur tenebris
20 Vai Viņam lai saka, ka es runāšu? Jo kurš cilvēks vēlētos, lai viņu aprij!
quis narrabit ei quae loquor etiam si locutus fuerit homo devorabitur
21 Un nu gan saules gaismu neredz, kas pie debesīm spoži spīd, bet kad vējš pūš, tā skaidrojās.
at nunc non vident lucem subito aer cogitur in nubes et ventus transiens fugabit eas
22 No ziemeļiem nāk zelts, - bet Dievs mājo bijājamā godībā.
ab aquilone aurum venit et ad Deum formidolosa laudatio
23 To Visuvareno, to mēs nepanāksim, kas liels spēkā, bet tiesu un taisnības pilnību Viņš negroza.
digne eum invenire non possumus magnus fortitudine et iudicio et iustitia et enarrari non potest
24 Tāpēc cilvēki Viņu bīstas, Viņš neuzlūko nevienu pašgudru.
ideo timebunt eum viri et non audebunt contemplari omnes qui sibi videntur esse sapientes
