Ījaba 37
1 Patiesi, par to trīc mana sirds un uzlec no savas vietas.
Super hoc expavit cor meum, et emotum est de loco suo.
2 Klausiet, jel klausiet, kā Viņa pērkons rūc, un kāda balss no Viņa mutes iziet.
Audite auditionem in terrore vocis eius, et sonum de ore illius procedentem.
3 Viņš to izlaiž pa visām debesīm, un Savu spīdumu pa visiem zemes galiem.
Subter omnes caelos ipse considerat, et lumen illius super terminos terrae.
4 Pēc tam rūc Viņa balss, Viņš liek pērkonam rībēt ar varenu skaņu un neaiztur tos (zibeņus), kad Viņa balss nāk dzirdama.
Post eum rugiet sonitus, tonabit voce magnitudinis suae, et non investigabitur, cum audita fuerit vox eius.
5 Tas stiprais Dievs ar Savu balsi liek pērkonam rūkt brīnišķi, Viņš dara lielas lietas, ko neizprotam.
Tonabit Deus in voce sua mirabiliter, qui facit magna et inscrutabilia.
6 Jo Viņš saka uz sniegu: krīti uz zemi, un uz stipro lietu, tad stiprais lietus ir klāt ar varu.
Qui praecipit nivi ut descendat in terram, et hiemis pluviis, et imbri fortitudinis suae.
7 Viņš aizzieģelē visu cilvēku roku, lai Viņu pazīst visi ļaudis, ko viņš radījis.
Qui in manu omnium hominum signat, ut noverint singuli opera sua.
8 Zvēri iet savā alā un paliek savā vietā.
Ingredietur bestia latibulum, et in antro suo morabitur.
9 No dienvidu puses nāk vētra un no ziemeļa puses aukstums.
Ab interioribus austri egredietur tempestas, et ab Arcturo frigus.
10 Caur tā stiprā Dieva pūšanu nāk salna, ka platas upes aizsalst.
Flante Deo concrescit gelu, et rursum latissimae funduntur aquae.
11 Viņš arī apkrauj ar ūdeņiem biezos mākoņus un izplēš Savus ugunīgos padebešus.
Frumentum desiderat nubes, et nubes spargunt lumen suum.
12 Tie griežas apkārt pēc Viņa gudrā prāta, ka tie padara visu, ko Viņš tiem pavēl pa visu plato pasauli,
Quae lustrant per circuitum, quocumque eas voluntas gubernantis duxerit, ad omne quod praeceperit illis super faciem orbis terrarum:
13 Vai par rīksti savai zemei, vai par labu Viņš tā liek notikt.
Sive in una tribu, sive in terra sua, sive in quocumque loco misericordiae suae eas iusserit inveniri.
14 Liec to vērā, Ījab, stāvi klusu, un apdomā tā stiprā Dieva brīnumus.
Ausculta haec Iob: sta, et considera mirabilia Dei.
15 Vai tu zini, kad Dievs nodomājis, Savu debesu spīdumam likt spīdēt?
Numquid scis quando praeceperit Deus pluviis, ut ostenderent lucem nubium eius?
16 Vai tu zini padebešu lidināšanos, tā Visuzinātāja brīnumus?
Numquid nosti semitas nubium magnas, et perfectas scientias?
17 Tu, kam drēbes paliek karstas, kad Viņš zemi svilina dienas vidus bulā.
Nonne vestimenta tua calida sunt, cum perflata fuerit terra Austro?
18 Vai tu ar Viņu esi izpletis tos spožos padebešus, kas cieti stāv kā liets spieģelis?
Tu forsitan cum eo fabricatus es caelos, qui solidissimi quasi aere fusi sunt.
19 Stāsti mums, ko mums Viņam būs sacīt, jo aiz tumsības mēs nekā nevaram izdarīt.
Ostende nobis quid dicamus illi: nos quippe involvimur tenebris.
20 Vai Viņam lai saka, ka es runāšu? Jo kurš cilvēks vēlētos, lai viņu aprij!
Quis narrabit ei quae loquor? etiam si locutus fuerit homo, devorabitur.
21 Un nu gan saules gaismu neredz, kas pie debesīm spoži spīd, bet kad vējš pūš, tā skaidrojās.
At nunc non vident lucem: subito aer cogetur in nubes, et ventus transiens fugabit eas.
22 No ziemeļiem nāk zelts, - bet Dievs mājo bijājamā godībā.
Ab Aquilone aurum venit, et ad Deum formidolosa laudatio.
23 To Visuvareno, to mēs nepanāksim, kas liels spēkā, bet tiesu un taisnības pilnību Viņš negroza.
Digne eum invenire non possumus: magnus fortitudine, et iudicio, et iustitia et enarrari non potest.
24 Tāpēc cilvēki Viņu bīstas, Viņš neuzlūko nevienu pašgudru.
Ideo timebunt eum viri, et non audebunt contemplari omnes, qui sibi videntur esse sapientes.
