Ījaba 37
1 Patiesi, par to trīc mana sirds un uzlec no savas vietas.
Ja, derover skælver mit Hjerte, bævende skifter det Sted!
2 Klausiet, jel klausiet, kā Viņa pērkons rūc, un kāda balss no Viņa mutes iziet.
Lyt dog til hans bragende Røst, til Drønet, der går fra hans Mund!
3 Viņš to izlaiž pa visām debesīm, un Savu spīdumu pa visiem zemes galiem.
Han slipper det løs under hele Himlen, sit Lys til Jordens Ender;
4 Pēc tam rūc Viņa balss, Viņš liek pērkonam rībēt ar varenu skaņu un neaiztur tos (zibeņus), kad Viņa balss nāk dzirdama.
efter det brøler hans Røst, med Højhed brager hans Torden; han sparer ikke på Lyn, imedens hans Stemme høres.
5 Tas stiprais Dievs ar Savu balsi liek pērkonam rūkt brīnišķi, Viņš dara lielas lietas, ko neizprotam.
Underfuldt lyder Guds Tordenrøst, han øver Vælde, vi fatter det ej.
6 Jo Viņš saka uz sniegu: krīti uz zemi, un uz stipro lietu, tad stiprais lietus ir klāt ar varu.
Thi han siger til Sneen: "Fald ned på Jorden!" til Byger og Regnskyl: "Bliv stærke!"
7 Viņš aizzieģelē visu cilvēku roku, lai Viņu pazīst visi ļaudis, ko viņš radījis.
For alle Mennesker sætter han Segl, at de dødelige alle må kende hans Gerning.
8 Zvēri iet savā alā un paliek savā vietā.
De vilde Dyr søger Ly og holder sig i deres Huler:
9 No dienvidu puses nāk vētra un no ziemeļa puses aukstums.
Fra Kammeret kommer der Storm, fra Nordens Stjerner Kulde.
10 Caur tā stiprā Dieva pūšanu nāk salna, ka platas upes aizsalst.
Ved Guds Ånde bliver der Is, Vandfladen lægges i Fængsel.
11 Viņš arī apkrauj ar ūdeņiem biezos mākoņus un izplēš Savus ugunīgos padebešus.
Så fylder han Skyen med Væde, Skylaget spreder hans Lys;
12 Tie griežas apkārt pēc Viņa gudrā prāta, ka tie padara visu, ko Viņš tiem pavēl pa visu plato pasauli,
det farer hid og did og bugter sig efter hans Tanke og udfører alt, hvad han byder, på hele den vide Jord,
13 Vai par rīksti savai zemei, vai par labu Viņš tā liek notikt.
hvad enten han slynger det ud som Svøbe, eller han sender det for at velsigne.
14 Liec to vērā, Ījab, stāvi klusu, un apdomā tā stiprā Dieva brīnumus.
Job du må lytte hertil, træd frem og mærk dig Guds Underværker!
15 Vai tu zini, kad Dievs nodomājis, Savu debesu spīdumam likt spīdēt?
Fatter du, hvorledes Gud kan magte dem og lade Lys stråle frem fra sin Sky?
16 Vai tu zini padebešu lidināšanos, tā Visuzinātāja brīnumus?
Fatter du Skyernes Svæven, den Alvises Underværker?
17 Tu, kam drēbes paliek karstas, kad Viņš zemi svilina dienas vidus bulā.
Du, hvis Klæder ophedes, når Jorden døser ved Søndenvind?
18 Vai tu ar Viņu esi izpletis tos spožos padebešus, kas cieti stāv kā liets spieģelis?
Hvælver du Himlen sammen med ham, fast som det støbte Spejl?
19 Stāsti mums, ko mums Viņam būs sacīt, jo aiz tumsības mēs nekā nevaram izdarīt.
Lær mig, hvad vi skal sige ham! Intet kan vi få frem for Mørke.
20 Vai Viņam lai saka, ka es runāšu? Jo kurš cilvēks vēlētos, lai viņu aprij!
Meldes det ham, at jeg taler? Siger en Mand, at han er fra Samling?
21 Un nu gan saules gaismu neredz, kas pie debesīm spoži spīd, bet kad vējš pūš, tā skaidrojās.
Og nu: Man ser ej Lyset, skygget af mørke Skyer, men et Vejr farer hen og renser Himlen,
22 No ziemeļiem nāk zelts, - bet Dievs mājo bijājamā godībā.
fra Norden kommer en Lysning. Over Gud er der frygtelig Højhed,
23 To Visuvareno, to mēs nepanāksim, kas liels spēkā, bet tiesu un taisnības pilnību Viņš negroza.
og den Almægtige finder vi ikke. Almægtig og rig på Retfærd bøjer han ikke Retten;
24 Tāpēc cilvēki Viņu bīstas, Viņš neuzlūko nevienu pašgudru.
derfor frygter Mennesker ham, men af selv kloge ænser han ingen.
