Ījaba 37
1 Patiesi, par to trīc mana sirds un uzlec no savas vietas.
Ta, over dette forfærdes mit Hjerte og farer op fra sit Sted.
2 Klausiet, jel klausiet, kā Viņa pērkons rūc, un kāda balss no Viņa mutes iziet.
Hører, ja hører hans Røsts Drøn og Bulderet, der udgaar af hans Mund.
3 Viņš to izlaiž pa visām debesīm, un Savu spīdumu pa visiem zemes galiem.
Han lader det fare ud under al Himmelen og sit Lys over Jordens Flige.
4 Pēc tam rūc Viņa balss, Viņš liek pērkonam rībēt ar varenu skaņu un neaiztur tos (zibeņus), kad Viņa balss nāk dzirdama.
Efter ham brøler Røsten, han tordner med sin Højheds Røst; og han holder dem ikke tilbage, naar hans Røst høres.
5 Tas stiprais Dievs ar Savu balsi liek pērkonam rūkt brīnišķi, Viņš dara lielas lietas, ko neizprotam.
Gud tordner vidunderligt med sin Røst; han gør store Ting, og vi kunne ikke kende dem.
6 Jo Viņš saka uz sniegu: krīti uz zemi, un uz stipro lietu, tad stiprais lietus ir klāt ar varu.
Thi han siger til Sneen: Fald til Jorden! og ligesaa til Regnskyllene, ja til hans Vældes Regnskyl.
7 Viņš aizzieģelē visu cilvēku roku, lai Viņu pazīst visi ļaudis, ko viņš radījis.
Han forsegler hver Mands Haand, at alle Folk, som ere hans Skabning, skulle kende det.
8 Zvēri iet savā alā un paliek savā vietā.
Da gaa de vilde Dyr i Hule og blive i deres Boliger.
9 No dienvidu puses nāk vētra un no ziemeļa puses aukstums.
Fra Syden kommer Stormen, og med Nordenvindene kommer Kulden.
10 Caur tā stiprā Dieva pūšanu nāk salna, ka platas upes aizsalst.
Ved Guds Aande kommer Is, og det brede Vand snævres ind.
11 Viņš arī apkrauj ar ūdeņiem biezos mākoņus un izplēš Savus ugunīgos padebešus.
Ja, med Fugtighed fylder han Skyen; han udbreder sin lysopfyldte Sky.
12 Tie griežas apkārt pēc Viņa gudrā prāta, ka tie padara visu, ko Viņš tiem pavēl pa visu plato pasauli,
Og den vender sig i Kredse, alt som han styrer den til dens Gerning, til alt, hvad han byder den, hen over Jordens Kreds:
13 Vai par rīksti savai zemei, vai par labu Viņš tā liek notikt.
Enten til Revselse eller til hans Lands Bedste eller til Velgerning lader han den ramme.
14 Liec to vērā, Ījab, stāvi klusu, un apdomā tā stiprā Dieva brīnumus.
Job, vend dine Øren til dette; staa stille og agt paa Guds underfulde Ting!
15 Vai tu zini, kad Dievs nodomājis, Savu debesu spīdumam likt spīdēt?
Ved du, naar Gud tænker derpaa, og naar han lader sin Skys Lys skinne?
16 Vai tu zini padebešu lidināšanos, tā Visuzinātāja brīnumus?
Ved du hvorledes Skyerne svæve? de underfulde Ting af ham, som er fuldkommen i al Kundskab?
17 Tu, kam drēbes paliek karstas, kad Viņš zemi svilina dienas vidus bulā.
du, hvis Klæder blive varme, naar han gør Landet lummert fra Sønden?
18 Vai tu ar Viņu esi izpletis tos spožos padebešus, kas cieti stāv kā liets spieģelis?
Udspænder du med ham de øverste Skyer, der ere faste som et støbt Spejl?
19 Stāsti mums, ko mums Viņam būs sacīt, jo aiz tumsības mēs nekā nevaram izdarīt.
Lad os vide, hvad vi skulle sige til ham! vi kunne ikke fremføre noget ud fra Mørket.
20 Vai Viņam lai saka, ka es runāšu? Jo kurš cilvēks vēlētos, lai viņu aprij!
Skal det fortælles ham, at jeg taler? eller mon nogen har ønsket, at han maatte blive opslugt?
21 Un nu gan saules gaismu neredz, kas pie debesīm spoži spīd, bet kad vējš pūš, tā skaidrojās.
Og nu, ser man ikke Lyset, som straaler i de øverste Skyer: Saa farer et Vejr frem og renser dem.
22 No ziemeļiem nāk zelts, - bet Dievs mājo bijājamā godībā.
Af Norden kommer Guld; over Gud er der forfærdelig Majestæt.
23 To Visuvareno, to mēs nepanāksim, kas liels spēkā, bet tiesu un taisnības pilnību Viņš negroza.
Den Almægtige, ham kunne vi ikke naa til, ham, som er stor i Kraft; Ret og Retfærdigheds Fylde undertrykker han ikke.
24 Tāpēc cilvēki Viņu bīstas, Viņš neuzlūko nevienu pašgudru.
Derfor frygte Folkene ham; han ser ikke til nogen, som er viis i Hjertet.
