Ījaba 37
1 Patiesi, par to trīc mana sirds un uzlec no savas vietas.
Da, od toga i moje srce drhti i s mjesta svoga iskočiti hoće.
2 Klausiet, jel klausiet, kā Viņa pērkons rūc, un kāda balss no Viņa mutes iziet.
Čujte, čujte gromor glasa njegova, tutnjavu što mu iz usta izlazi.
3 Viņš to izlaiž pa visām debesīm, un Savu spīdumu pa visiem zemes galiem.
Gle, munja lijeće preko cijelog neba - i sijevne blijesak s kraja na kraj zemlje -
4 Pēc tam rūc Viņa balss, Viņš liek pērkonam rībēt ar varenu skaņu un neaiztur tos (zibeņus), kad Viņa balss nāk dzirdama.
iza nje silan jedan glas se ori: to On gromori glasom veličajnim. Munje mu lete, nitko ih ne priječi, tek što mu je glas jednom odjeknuo.
5 Tas stiprais Dievs ar Savu balsi liek pērkonam rūkt brīnišķi, Viņš dara lielas lietas, ko neizprotam.
Da, Bog gromori glasom veličajnim, djela velebna, neshvatljiva stvara.
6 Jo Viņš saka uz sniegu: krīti uz zemi, un uz stipro lietu, tad stiprais lietus ir klāt ar varu.
Kad snijegu kaže: 'Zasniježi po zemlji!' i pljuskovima: 'Zapljuštite silno!'
7 Viņš aizzieģelē visu cilvēku roku, lai Viņu pazīst visi ļaudis, ko viņš radījis.
svakom čovjeku zapečati ruke da svi njegovo upoznaju djelo.
8 Zvēri iet savā alā un paliek savā vietā.
U brlog se tad zvijeri sve uvuku i na svojem se šćućure ležaju.
9 No dienvidu puses nāk vētra un no ziemeļa puses aukstums.
S južne se strane podiže oluja, a studen vjetri sjeverni donose.
10 Caur tā stiprā Dieva pūšanu nāk salna, ka platas upes aizsalst.
Već led od daha Božjega nastaje i vodena se kruti površina.
11 Viņš arī apkrauj ar ūdeņiem biezos mākoņus un izplēš Savus ugunīgos padebešus.
I opet vodom puni on oblake, i sijevat' stanu oblaci munjama;
12 Tie griežas apkārt pēc Viņa gudrā prāta, ka tie padara visu, ko Viņš tiem pavēl pa visu plato pasauli,
kruže posvuda po volji njegovoj, što im naloži, to će izvršiti na licu cijelog kruga zemaljskoga.
13 Vai par rīksti savai zemei, vai par labu Viņš tā liek notikt.
Šalje ih - ili da kazni narode, ili da ih milosrđem obdari.
14 Liec to vērā, Ījab, stāvi klusu, un apdomā tā stiprā Dieva brīnumus.
Poslušaj ovo, Jobe, umiri se i promotri djela Božja čudesna.
15 Vai tu zini, kad Dievs nodomājis, Savu debesu spīdumam likt spīdēt?
Znaš li kako Bog njima zapovijeda, kako munju iz oblaka svog pušta?
16 Vai tu zini padebešu lidināšanos, tā Visuzinātāja brīnumus?
Znaš li o čem vise gore oblaci? Čudesna to su znanja savršenog.
17 Tu, kam drēbes paliek karstas, kad Viņš zemi svilina dienas vidus bulā.
Kako ti gore od žege haljine u južnom vjetru kad zemlja obamre?
18 Vai tu ar Viņu esi izpletis tos spožos padebešus, kas cieti stāv kā liets spieģelis?
Zar si nebesa s njim ti razapeo, čvrsta poput ogledala livenog?
19 Stāsti mums, ko mums Viņam būs sacīt, jo aiz tumsības mēs nekā nevaram izdarīt.
DÓe naputi me što da mu kažemo: zbog tmine se ne snalazimo više.
20 Vai Viņam lai saka, ka es runāšu? Jo kurš cilvēks vēlētos, lai viņu aprij!
Zar ćeš mu reći: 'Hoću govoriti'? Ili na propast vlastitu pristati?
21 Un nu gan saules gaismu neredz, kas pie debesīm spoži spīd, bet kad vējš pūš, tā skaidrojās.
Tko, dakle, može u svjetlost gledati na nebesima što se sja blistavo kada oblake rastjeraju vjetri?
22 No ziemeļiem nāk zelts, - bet Dievs mājo bijājamā godībā.
Sa sjevera k'o zlato je bljesnulo: veličanstvom strašnim Bog se odjenu!
23 To Visuvareno, to mēs nepanāksim, kas liels spēkā, bet tiesu un taisnības pilnību Viņš negroza.
Da, Svesilnog doseći ne možemo, neizmjeran je u moći i sudu, velik u pravdi, nikog on ne tlači.
24 Tāpēc cilvēki Viņu bīstas, Viņš neuzlūko nevienu pašgudru.
Zato ljudi svi neka ga se boje! Na mudrost oholu on i ne gleda!”
