Ījaba 36
1 Un Elihus vēl runāja un sacīja:
Og Elihu heldt fram og sagde:
2 Pagaidi man vēl maķenīt, es tev mācīšu, jo no Dieva puses vēl kas jāsaka.
«Vent litt og lat meg tala til deg! For endå hev eg ord for Gud;
3 Es meklēšu savu atzīšanu no tālienes un gādāšu savam radītājam taisnību.
eg hentar kunnskap langan leid, skal hjelpa skaparen til rett.
4 Jo tiešām, mana valoda nav meli; tavā priekšā ir, kam atzīšanas netrūkst.
For visst, mitt ord skal ikkje ljuga; framfor deg stend ein full-lærd mann.
5 Redzi, Dievs ir varens un tomēr neatmet, Viņš ir varens gudrības spēkā.
Sjå, Gud er sterk, men vander ingen, han som er veldug i forstandskraft.
6 Viņš bezdievīgam neliek dzīvot, un bēdīgam nes tiesu.
Han let’kje gudlaus mann få liva; men armingarne gjev han rett.
7 Viņš nenovērš savas acis no taisnā, bet pie ķēniņiem uz goda krēsla, tur Viņš tiem liek sēdēt mūžam, ka top paaugstināti.
Han snur’kje augo frå rettvise; hjå kongar på sin konungsstol han let deim ævleg sitja høgt.
8 Un kur cietuma ļaudis ir ķēdēs un top turēti bēdu saitēs,
Um dei i lekkjor bundne vart og i ulukkesnaror fanga,
9 Tur Viņš tiem dara zināmu viņu darbu un viņu pārkāpumus, ka cēlušies lepnībā.
so synar han deim deira ferd og brot - at dei ovmoda seg -
10 Viņš tiem atdara ausi mācībai, un saka, lai atgriežas no netaisnības.
til refsing opnar øyro deira og byd deim venda um frå syndi.
11 Ja tie nu klausa un Viņam kalpo, tad tie pavada savas dienas labumā un savus gadus laimē.
Um dei då høyrer vil og lyda, so liver dei sitt liv i lukka og sine år i herlegdom;
12 Un ja tie neklausa, tad tie krīt caur zobenu un mirst bez atzīšanas.
um ikkje, fær dei styng av spjotet, og i sin dårskap andast dei.
13 Bet kam neskaidra sirds, tie kurn, tie nepiesauc, kad Viņš tos saistījis.
Men vreiden trivst i vonde hjarto; dei bed’kje, um dei bundne vert;
14 Tā tad viņu dvēsele mirst jaunībā, un viņu dzīvība paiet ar mauciniekiem.
i ungdomstidi skal dei døy, forgangast som utukt-sveinar.
15 Bet bēdīgo Viņš izpestī viņa bēdās, un atver viņa ausis bēdu laikā.
Han frelser arming ved hans naud, opnar hans øyro gjenom trengsla.
16 Tāpat Viņš tevi izraus no bēdu rīkles uz klaju vietu, kur bēdu nav, un tavs galds būs pilns ar treknumu.
Deg og han lokkar ut or trengsla, fritt fær du det og ikkje trongt, ditt bord er fullt av feite retter.
17 Bet ja tu esi pilns bezdievīgas tiesāšanās, tad tiesa un sodība tevi ķers.
Men fær du straff som syndug mann, i fall hans domsord held deg fast.
18 Lai sirds rūgtums tev jel neskubina zaimot, un tā lielā pārbaudīšana lai tevi nenovērš.
Lat ikkje tukti avla vreide, den tunge bot deg leida vilt!
19 Vai tu ar brēkšanu no bēdām tiksi vaļā, vai cīnīdamies ar visu spēku?
Kann klaga hjelpa deg or naud, kor mykje enn du stræva vil?
20 Neilgojies pēc tās nakts, kas noceļ tautas no savas vietas.
Du må’kje lengta etter natti då folk vert rykte frå sin stad!
21 Sargies, negriezies pie netaisnības, jo tā tev vairāk patīk nekā pacietība.
Gjev agt, so ei til synd du vender, for det du heller vil enn lida.
22 Redzi, Dievs ir augsts savā spēkā; kur ir tāds mācītājs, kā Viņš?
Sjå, Gud er upphøgd i sitt velde; kven er ein lærar slik som han?
23 Kas Viņam raudzīs uz Viņa ceļu, vai kas uz Viņu sacīs: Tu dari netaisnību?
Kven hev vel vegen lagt for honom? Kven sagde vel: «Du hev urett gjort?»
24 Piemini, ka arī tu paaugstini Viņa darbu, par ko ļaudis dzied.
Hugs på å prisa høgt hans verk, som menneski hev sunge um!
25 Visi ļaudis to skatās ar prieku, cilvēks to ierauga no tālienes.
Kvart menneskje med lyst det ser, mann-ætti ser det langan leid.
26 Redzi, Dievs ir augsts un neizmanāms, Viņa gadu pulku nevar izdibināt.
Upphøgd, uskynande er Gud, hans liveår kann ingen telja,
27 Viņš savelk ūdens lāsītes, un lietus līst no viņa miglas.
for han dreg vatsdroparne, so det vert regn av skodde-eim.
28 Tas līst no padebešiem un pil uz daudz cilvēkiem.
Og ifrå skyerne det fløymer og dryp ned yver mange folk.
29 Vai var izprast, kā padebeši izplešas, un kā Viņa dzīvoklis rīb?
Kven skynar vel skyhoparne og torebraket frå hans hytta?
30 Redzi, Viņš ģērbjas zibeņu spīdumā un apklājās ar jūras dziļumiem.
Han breider ljoset sitt ikring seg og let det hylja havsens røter.
31 Jo tā Viņš soda tautas un dod barības papilnam.
Soleis han dømer folkeslag og skiftar brød i ovmengd ut.
32 Viņa abējās rokās spīdumi, un Viņš tiem rāda, kur lai sper.
Han sveiper henderne i ljos og sender det mot fienden.
33 Pērkona balss sludina Viņu nākam, un ganāmi pulki, ka Viņš tuvu.
Hans tora meldar um hans koma, ja, feet varslar når han kjem.
