Ījaba 34
1 Un Elihus atbildēja un sacīja:
Og Elihu tog til Orde og sagde:
2 Klausāties, gudrie, manu valodu, un prātīgie, atgriežat ausis pie manis;
Hør mine Ord, I vise, I forstandige Mænd, laan mig Øre!
3 Jo auss pārbauda vārdus, tā kā mute bauda barību.
Thi Øret prøver Ord, som Ganen smager paa Mad;
4 Lai pārspriežam savā starpā, lai kopā atzīstam, kas ir labi.
lad os udgranske, hvad der er Ret, med hinanden skønne, hvad der er godt!
5 Jo Ījabs saka: es esmu taisns, bet Dievs ir atņēmis manu tiesu.
Job sagde jo: »Jeg er retfærdig, min Ret har Gud sat til Side;
6 Lai gan man taisnība, mani tura par melkuli, manas mokas ir nedziedinājamas, lai gan neesmu noziedzies.
min Ret til Trods skal jeg være en Løgner? Skønt brødefri er jeg saaret til Døden!«
7 Kur ir gan cilvēks, kā Ījabs, kas zaimošanu dzer kā ūdeni,
Er der mon Mage til Job? Han drikker Spot som Vand,
8 Un draudzējās ar ļaundarītājiem un staigā ar bezdievīgiem?
søger Selskab med Udaadsmænd og Omgang med gudløse Folk!
9 Jo viņš saka: cilvēkam nekā nepalīdz, ka tas mīļo Dievu.
Thi han sagde: »Det baader ikke en Mand, at han har Venskab med Gud!«
10 Tādēļ, gudrie vīri, klausāties mani. Nevar būt, ka Dievs ir ļauns un tas Visuvarenais netaisns.
Derfor, I kloge, hør mig: Det være langt fra Gud af synde, fra den Almægtige at gøre ondt;
11 Jo Viņš cilvēkam maksā pēc viņa darba, un ikkatram liek klāties pēc viņa gājuma.
nej, han gengælder Menneskets Gerning, handler med Manden efter hans Færd;
12 Patiesi, Dievs nedara ļauna, un tas Visuvarenais nepārgroza tiesu!
Gud forbryder sig visselig ej, den Almægtige bøjer ej Retten!
13 Kam pasaule ir pavēlēta, ja ne Viņam, un kas ir radījis visu zemi?
Hvo gav ham Tilsyn med Jorden, hvo vogter, mon hele Verden?
14 Ja Viņš Savu sirdi grieztu uz Sevi pašu vien, un Savu garu un Savu dvašu ņemtu pie Sevis:
Drog han sin Aand tilbage og tog sin Aande til sig igen,
15 Tad visa miesa kopā mirtu, un cilvēks taptu atkal par pīšļiem.
da udaanded Kødet til Hobe, og atter blev Mennesket Støv!
16 Ja nu tev ir saprašana, klausi to, ņem vērā manas valodas balsi.
Har du Forstand, saa hør derpaa, laan Øre til mine Ord!
17 Vai jel, kas taisnību ienīst, varēs vadīt? Kā tad tev bija tiesāt to Vistaisnāko?
Mon en, der hadede Ret, kunde styre? Dømmer du ham, den Retfærdige, Vældige?
18 Viņu, kas uz ķēniņu var sacīt: tu netikli, un uz valdnieku: tu blēdi;
Han, som kan sige til Kongen: »Din Usling!« og »Nidding, som du er!« til Stormænd,
19 Kas neuzlūko valdnieku vaigu un neieredz bagātus vairāk nekā nabagus, jo tie visi ir Viņa roku darbs.
som ikke gør Forskel til Fordel for Fyrster ej heller foretrækker rig for ringe, thi de er alle hans Hænders Værk.
20 Acumirklī tie nomirst, un nakts vidū tautas top iztrūcinātas un iet bojā, un varenie top aizrauti un ne caur cilvēka roku.
Brat maa de dø, endda midt om Natten; de store slaar han til, og borte er de, de vældige fjernes uden Menneskehaand.
21 Jo Viņa acis skatās uz cilvēka ceļiem, un Viņš redz visus viņa soļus.
Thi Menneskets Veje er ham for Øje, han skuer alle dets Skridt;
22 Tumsas nav nedz nāves ēnas, kur ļaundarītāji varētu slēpties.
der er intet Mørke og intet Mulm, som Udaadsmænd kan gemme sig i.
23 Viņam cilvēks ilgi nav jāmeklē, ka lai nāk uz tiesu Dieva priekšā.
Thi Mennesket sættes der ingen Frist til at møde i Retten for Gud;
24 Viņš satriec varenos bez izmeklēšanas un ieceļ citus viņu vietā.
han knuser de vældige uden Forhør og sætter andre i Stedet.
25 Tāpēc ka Viņš zina viņu darbus, Viņš tos apgāž naktī, ka tie top satriekti.
Jeg hævder derfor: Han ved deres Gerninger, og ved Nattetide styrter han dem;
26 Viņš tos šausta kā bezdievīgus, tādā vietā, kur visi redz.
for deres Gudløshed slaas de sønder, for alles Øjne tugter han dem,
27 Tāpēc ka tie no Viņa atkāpušies un nav apdomājuši visus Viņa ceļus.
fordi de veg bort fra ham og ikke regned hans Veje det mindste,
28 Ka nabaga brēkšanai bija jānāk pie Viņa, un bēdīgā kliegšanu Viņš paklausīja.
saa de voldte, at ringe raabte til ham, og han maatte høre de armes Skrig.
29 Kad Viņš dod mieru, kas tad pazudinās? Kad Viņš Savu vaigu apslēpj, kas Viņu skatīs? Tā tas ir ar tautām, tā ar ikvienu cilvēku,
Tier han stille, hvo vil dømme ham? Skjuler han sit Aasyn, hvo vil laste ham? Over Folk og Mennesker vaager han dog,
30 Lai nelieša cilvēks nevalda un tautai nav par valgiem.
for at ikke en vanhellig skal herske, en af dem, der er Folkets Snarer.
31 Jo uz Dievu jāsaka: man bija jācieš, es vairs negrēkošu.
Siger da en til Gud: »Fejlet har jeg, men synder ej mer,
32 Ko es neredzu, to māci tu man; ja esmu darījis netaisnību, tad to vairs nedarīšu.
jeg ser det, lær du mig; har jeg gjort Uret, jeg gør det ej mer!«
33 Vai Dievs lai atlīdzina pēc tava prāta? Jo tu neesi mierā! tad spriedi tu, ne es! Un ko tu taču māki sacīt!
skal han da gøre Gengæld, fordi du vil det, fordi du indvender noget? Ja du, ikke jeg, skal afgøre det, saa sig da nu, hvad du ved!
34 Prātīgi ļaudis man sacīs, un ikviens gudrs vīrs, kas uz mani klausījies:
Kloge Folk vil sige til mig som og vise Mænd, der hører mig:
35 Ījabs runājis neprazdams, un viņa vārdi nav bijuši gudri.
»Job taler ikke med Indsigt, hans Ord er uoverlagte!
36 Kaut Ījabs taptu pārbaudīts līdz galam, ka viņš runā, kā bezdievīgi ļaudis.
Gid Job uden Ophør maa prøves, fordi han svarer som slette Folk!
37 Jo viņš krauj grēku uz grēku, viņš mūsu priekšā zaimo un runā daudz pret to stipro Dievu. -
Thi han dynger Synd paa Synd, han optræder hovent iblandt os og fremfører mange Ord imod Gud!«
