< Ījaba 31 >
1 Es derību esmu derējis ar savām acīm, ka man nebija uzlūkot sievieti.
Hice un acuerdo con mis ojos; ¿Cómo podrían mis ojos estar mirando a una virgen?
2 Bet kādu daļu Dievs man dod no augšienes, jeb kādu mantību tas Visuvarenais no debesīm?
¿Cuál es la recompensa de Dios desde lo alto, o la herencia dada por él Todopoderoso desde el cielo?
3 Vai netaisnam nepienākas nelaime un ļauna darītājam nedienas?
¿No es problema para el pecador, y destrucción para los que hacen el mal?
4 Vai Viņš neredz manus ceļus, vai Viņš neskaita visus manus soļus?
¿No ve él mis caminos, y mis pasos no están todos numerados?
5 Ja esmu dzinis netaisnību un mana kāja steigusies uz nelietību, -
Si he ido por caminos falsos, o mi pie se apuró rápido a engaño;
6 Lai Viņš mani nosver taisnā svaru kausā, tad Dievs atzīs manu nenoziedzību.
Déjame ser medido en escalas rectas, y deja que Dios vea mi justicia.
7 Ja mani soļi no ceļa noklīduši, un mana sirds dzinusies pakaļ manām acīm, ja kas pielipis pie manām rokām:
Si mis pasos han sido apartados, o si me dejado llevar por la codicia, o si la propiedad de otro está en mis manos;
8 Tad lai es sēju, un cits to ēd, un mani iedēsti lai top izsakņoti.
Si siembro mi semilla en la tierra para que otro tenga su fruto, y deja que mi producto sea arrancado de raíz.
9 Ja mana sirds ļāvās apmānīties sievas dēļ un ja esmu glūnējis pie sava tuvākā durvīm,
Si mi corazón iba tras la esposa de otro hombre, o si esperaba en acecho la puerta de mi vecino;
10 Tad lai mana sieva maļ citam, un svešs lai pie tās pieglaužas.
Entonces deja que mi esposa dé placer a otro hombre y que otros usen su cuerpo.
11 Jo šī ir negantība un noziegums priekš tiesnešiem.
Porque eso sería un crimen; sería un acto por el cual los jueces medirían el castigo:
12 Jo tas ir uguns, kas rij līdz pašai ellei un būtu izsakņojis visu manu padomu. ()
Sería un fuego que arderá hasta la destrucción, y que me quitaría todo lo que tengo.
13 Ja esmu nicinājis sava kalpa vai savas kalpones tiesu, kad tiem kas bija pret mani:
Si he desdeñado el derecho de mi sirviente, o mi sirvienta, cuando contendieron conmigo;
14 Ko es tad varētu darīt, kad tas stiprais Dievs celtos, un kad Viņš meklētu, ko es varētu atbildēt?
¿Qué haré cuando Dios venga como mi juez? ¿Y qué respuesta puedo dar a sus preguntas?
15 Vai Tas, kas mani radījis mātes miesās, nav radījis viņu arīdzan? Vai Tas pats mūs miesās nav sataisījis(viena veida)?
¿No lo hizo Dios tan bien como yo? ¿No nos dio vida en los cuerpos de nuestras madres?
16 Ja nabagam esmu liedzis, kad tam gribējās, vai licis izīgt atraitnes acīm,
Si retenía el deseo de los pobres; o he hecho desfallecer los ojos de la viuda;
17 Ja esmu ēdis savu kumosu viens pats, tā ka bāriņš no tā arī nebūtu ēdis, -
Si me guardaba la comida y no le daba un poco al huérfano;
18 Jo no manas jaunības viņš pie manis ir uzaudzis kā pie tēva, un no savas mātes miesām es viņu esmu žēlojis, -
Porque desde mi juventud él creció conmigo como un padre, desde mis primeros días; y a la viuda la guié desde mi niñez;
19 Ja esmu redzējis kādu bojā ejam, kam drēbju nebija, un ka nabagam nebija apsega;
Si he visto a alguien cercano a la muerte por necesidad de ropa, y a los pobres sin nada que los cubriera;
20 Ja viņa gurni man nav pateikušies, kad viņš bija sasilis no manu jēru ādām;
Si su espalda no me dio una bendición, y la lana de mis ovejas no lo calentó;
21 Ja savu roku esmu pacēlis pret bāriņu, kad es redzēju savu palīgu vārtos:
Si mi mano había sido levantada contra él justo, cuando vi que los jueces me apoyaban;
22 Tad lai mans elkonis atkrīt no pleca un mana roka lai nolūst no stilba.
Que mi brazo sea arrancado de mi cuerpo, y que sea roto desde su base.
23 Jo mani biedina Dieva sods un Viņa augstības priekšā esmu nespēcīgs.
Porque el temor de Dios me retuvo, y debido a su poder no podría hacer tales cosas.
24 Ja uz zeltu esmu licis savu cerību, vai uz šķīstu zeltu sacījis: mans patvērums;
Si hice del oro mi esperanza, o si alguna vez dije al mejor oro, he puesto mi fe en ti;
25 Ja esmu priecājies, ka man liela manta un ka mana roka ko laba sakrājusi;
Si me alegrara porque mi riqueza era grande, y porque mi mano había reunido mucho;
26 Ja saules gaišumu esmu uzlūkojis, kad tas spīdēja, vai mēnesi, kad tas spoži tecēja,
Si, cuando vi el sol brillando, y la luna moviéndose en su camino brillante,
27 Un mana sirds būtu ļāvusies pievilties, ka savu roku no mutes uz tiem būtu pacēlis (tos godināt);
Un sentimiento secreto de adoración entró en mi corazón, y mi boca besó mi mano;
28 Tas arī būtu noziegums priekš tiesnešiem, jo es būtu aizliedzis Dievu augstībā.
Ese hubiera sido otro pecado para ser recompensado con el castigo de los jueces; porque habría sido falso a Dios en lo alto.
29 Ja esmu priecājies par sava nīdētāja nelaimi un lēkājis, kad posts to aizņēma.
Si me alegré en la destrucción de mi aborrecedor, y grité de alegría cuando el mal lo alcanzó;
30 Jo es savai mutei neļāvu grēkot, ka es viņa dvēseli būtu lādējis, -
Porque no dejé que mi boca cediera al pecado al poner una maldición sobre su vida?
31 Ja manai saimei nebija jāsaka: vai kāds pie viņa galda gaļas nav paēdis?
Si los hombres de mi tienda dijeran: ¿Quién no ha comido toda su carne, no se saciaría?
32 Svešiniekam nebija jāpaliek par nakti ārā, savas durvis es atdarīju pret ceļa pusi -
El viajero no tomó su descanso nocturno en la calle, y mis puertas estaban abiertas para cualquier persona en un viaje;
33 Ja kā Ādams esmu apklājis savus pārkāpumus, savu noziegumu apslēpdams savā sirdī
Si mis malas obras cubiertas como Adan, y mi pecado en el secreto de mi pecho,
34 Ka man bija bail no tā lielā pulka, vai ka radu pelšana man biedēja, ka es klusu turējos, negāju ārā pa durvīm -
Por temor al gran grupo de personas, o por temor a que las familias me despreciarán, para que me quede callado y no salga por mi puerta;
35 Ak kaut man būtu, kas mani klausītu! redzi, še mans raksts, lai Dievs man atbild, un tas raksts, ko mans pretinieks rakstījis!
¡Si solo Dios me escuchara, y él Todopoderoso me contestara! ¡O si lo que él tiene contra mí se hubiera puesto por escrito!
36 Tiešām, uz saviem kamiešiem es to gribu nest, to sev gribu apsiet kā kroni.
En verdad tomaría el libro en mis hombros; sería para mí como una corona;
37 Visus savus soļus es tam gribu izstāstīt, kā valdnieks es pie tā gribu pieiet -
Dejaría claro el número de mis pasos, ¡lo pondría ante él como un príncipe! Las palabras de Job se acaban.
38 Ja mans tīrums par mani kliedz, un viņa vagas kopā raud,
Si mi tierra ha clamado contra mí, o los surcos ha estado triste;
39 Ja es viņa augļus esmu velti ēdis un arāju dvēselei licis nopūsties:
Si he tomado su producto sin pago, causando la muerte de sus dueños;
40 Tad lai man aug dadži kviešu vietā un ērkšķi miežu vietā! Tā Ījaba vārdi beidzās.
Luego, en lugar de grano, salen espinas, y en lugar de cebada, plantas malolientes. Las palabras de Job han terminado.