Ījaba 31
1 Es derību esmu derējis ar savām acīm, ka man nebija uzlūkot sievieti.
Med augo hev eg gjort ei pakt; eg skal’kje skygna etter møy.
2 Bet kādu daļu Dievs man dod no augšienes, jeb kādu mantību tas Visuvarenais no debesīm?
Kva gav meg elles Gud der uppe? Kva arv gav Allvald frå det høge?
3 Vai netaisnam nepienākas nelaime un ļauna darītājam nedienas?
Kjem ikkje udådsmann i naud? Og illgjersmenn i ulukka?
4 Vai Viņš neredz manus ceļus, vai Viņš neskaita visus manus soļus?
Ser ikkje han på mine vegar? Tel ikkje han kvart stig eg gjeng?
5 Ja esmu dzinis netaisnību un mana kāja steigusies uz nelietību, -
Dersom eg fram med fals hev fare, og foten sprunge etter svik
6 Lai Viņš mani nosver taisnā svaru kausā, tad Dievs atzīs manu nenoziedzību.
- Gud vege meg på rettferds vegt, so han kann sjå eg skuldlaus er! -
7 Ja mani soļi no ceļa noklīduši, un mana sirds dzinusies pakaļ manām acīm, ja kas pielipis pie manām rokām:
Veik mine stig frå vegen av, hev hjarta etter augo gjenge, var det ein flekk på mine hender,
8 Tad lai es sēju, un cits to ēd, un mani iedēsti lai top izsakņoti.
so gjev ein annan et mitt såd, og riv mi planting upp med rot!
9 Ja mana sirds ļāvās apmānīties sievas dēļ un ja esmu glūnējis pie sava tuvākā durvīm,
Let eg min hug av kvinna dåra, sneik eg til grannens dør meg fram,
10 Tad lai mana sieva maļ citam, un svešs lai pie tās pieglaužas.
so lat mitt viv åt andre mala, og andre yver ho seg bøygje!
11 Jo šī ir negantība un noziegums priekš tiesnešiem.
For dette er ei skjemdarferd, eit brot som dom og straff fortener,
12 Jo tas ir uguns, kas rij līdz pašai ellei un būtu izsakņojis visu manu padomu. (questioned)
ein eld som eta vil til avgrunns og øydeleggja all mi eiga.
13 Ja esmu nicinājis sava kalpa vai savas kalpones tiesu, kad tiem kas bija pret mani:
Vanvyrd’ eg retten åt min træl og trælkvinna i trætta med deim?
14 Ko es tad varētu darīt, kad tas stiprais Dievs celtos, un kad Viņš meklētu, ko es varētu atbildēt?
- Kva gjord’ eg då, når Gud reis upp? Kva svara eg, når han meg klaga?
15 Vai Tas, kas mani radījis mātes miesās, nav radījis viņu arīdzan? Vai Tas pats mūs miesās nav sataisījis(viena veida)?
Dei er som meg i morsliv skapte; ein forma oss i moderfang -
16 Ja nabagam esmu liedzis, kad tam gribējās, vai licis izīgt atraitnes acīm,
Um eg sagde nei når arming bad, og let enkja gråtande gå burt,
17 Ja esmu ēdis savu kumosu viens pats, tā ka bāriņš no tā arī nebūtu ēdis, -
hev eg mitt brød åleine ete, so farlaus inkje fekk ein bit,
18 Jo no manas jaunības viņš pie manis ir uzaudzis kā pie tēva, un no savas mātes miesām es viņu esmu žēlojis, -
- nei, far for han eg var frå yngdi, frå morsliv var eg hennar førar -
19 Ja esmu redzējis kādu bojā ejam, kam drēbju nebija, un ka nabagam nebija apsega;
Såg eg ein stakar utan klæde, ein fatig utan yverplagg,
20 Ja viņa gurni man nav pateikušies, kad viņš bija sasilis no manu jēru ādām;
og so hans lender ei meg signa, og ei mi saueull han vermde,
21 Ja savu roku esmu pacēlis pret bāriņu, kad es redzēju savu palīgu vārtos:
hev eg mot farlaus handi lyft, av di eg medhald fekk i retten:
22 Tad lai mans elkonis atkrīt no pleca un mana roka lai nolūst no stilba.
Let herdi mi or led då losna, og armen brotna frå sitt bein!
23 Jo mani biedina Dieva sods un Viņa augstības priekšā esmu nespēcīgs.
For eg var ovleg rædd Guds straff, eg magtlaus stod framfor hans velde.
24 Ja uz zeltu esmu licis savu cerību, vai uz šķīstu zeltu sacījis: mans patvērums;
Um eg mi lit til gullet sette, og voni til det fine gull,
25 Ja esmu priecājies, ka man liela manta un ka mana roka ko laba sakrājusi;
Gledde eg meg ved auka rikdom, og alt eg vann meg med mi hand,
26 Ja saules gaišumu esmu uzlūkojis, kad tas spīdēja, vai mēnesi, kad tas spoži tecēja,
såg eg på ljoset når det stråla, på månen der han skreid i glans,
27 Un mana sirds būtu ļāvusies pievilties, ka savu roku no mutes uz tiem būtu pacēlis (tos godināt);
vart hjarta mitt i løyndom dåra, so kyss på hand til deim eg sende,
28 Tas arī būtu noziegums priekš tiesnešiem, jo es būtu aizliedzis Dievu augstībā.
so var det og straffande brot, då neitta eg min Gud der uppe.
29 Ja esmu priecājies par sava nīdētāja nelaimi un lēkājis, kad posts to aizņēma.
Hev eg meg gledt ved uvens uferd, og jubla når han kom i skade,
30 Jo es savai mutei neļāvu grēkot, ka es viņa dvēseli būtu lādējis, -
- men eg let ikkje munnen synda og banna honom ifrå livet -
31 Ja manai saimei nebija jāsaka: vai kāds pie viņa galda gaļas nav paēdis?
hev ei mitt husfolk stendigt sagt: «Kven gjekk vel svolten frå hans bord?»
32 Svešiniekam nebija jāpaliek par nakti ārā, savas durvis es atdarīju pret ceļa pusi -
- Eg let’kje framand natta ute; for ferdamann eg opna døri -
33 Ja kā Ādams esmu apklājis savus pārkāpumus, savu noziegumu apslēpdams savā sirdī
hev eg som Adam dult mi synd, og løynt mi misgjerd i min barm,
34 Ka man bija bail no tā lielā pulka, vai ka radu pelšana man biedēja, ka es klusu turējos, negāju ārā pa durvīm -
di eg var rædd den store hop og ottast spott frå ættefrendar, so stilt eg heldt meg innum dører?
35 Ak kaut man būtu, kas mani klausītu! redzi, še mans raksts, lai Dievs man atbild, un tas raksts, ko mans pretinieks rakstījis!
Å, vilde nokon høyra på meg! Sjå her er underskrifti mi, lat berre Allvald svara meg! Fekk eg den skrift min motpart skreiv,
36 Tiešām, uz saviem kamiešiem es to gribu nest, to sev gribu apsiet kā kroni.
den skulde eg på oksli bera og binda på meg som ein krans
37 Visus savus soļus es tam gribu izstāstīt, kā valdnieks es pie tā gribu pieiet -
eg melde honom kvart mitt stig, og som ein hovding møta honom.
38 Ja mans tīrums par mani kliedz, un viņa vagas kopā raud,
Dersom min åker klagar meg, og um plogforerne lyt gråta,
39 Ja es viņa augļus esmu velti ēdis un arāju dvēselei licis nopūsties:
åt eg hans grøda ubetalt, tok livet eg av eigarmannen:
40 Tad lai man aug dadži kviešu vietā un ērkšķi miežu vietā! Tā Ījaba vārdi beidzās.
Lat då for kveite klunger gro, og ugras der eg sådde bygg!» Her endar Jobs tale.
