Ījaba 31
1 Es derību esmu derējis ar savām acīm, ka man nebija uzlūkot sievieti.
Pepigi fœdus cum oculis meis, ut ne cogitarem quidem de virgine.
2 Bet kādu daļu Dievs man dod no augšienes, jeb kādu mantību tas Visuvarenais no debesīm?
Quam enim partem haberet in me Deus desuper, et hæreditatem Omnipotens de excelsis?
3 Vai netaisnam nepienākas nelaime un ļauna darītājam nedienas?
Numquid non perditio est iniquo, et alienatio operantibus injustitiam?
4 Vai Viņš neredz manus ceļus, vai Viņš neskaita visus manus soļus?
Nonne ipse considerat vias meas, et cunctos gressus meos dinumerat?
5 Ja esmu dzinis netaisnību un mana kāja steigusies uz nelietību, -
Si ambulavi in vanitate, et festinavit in dolo pes meus,
6 Lai Viņš mani nosver taisnā svaru kausā, tad Dievs atzīs manu nenoziedzību.
appendat me in statera justa, et sciat Deus simplicitatem meam.
7 Ja mani soļi no ceļa noklīduši, un mana sirds dzinusies pakaļ manām acīm, ja kas pielipis pie manām rokām:
Si declinavit gressus meus de via, et si secutum est oculos meos cor meum, et si manibus meis adhæsit macula,
8 Tad lai es sēju, un cits to ēd, un mani iedēsti lai top izsakņoti.
seram, et alius comedat, et progenies mea eradicetur.
9 Ja mana sirds ļāvās apmānīties sievas dēļ un ja esmu glūnējis pie sava tuvākā durvīm,
Si deceptum est cor meum super muliere, et si ad ostium amici mei insidiatus sum,
10 Tad lai mana sieva maļ citam, un svešs lai pie tās pieglaužas.
scortum alterius sit uxor mea, et super illam incurventur alii.
11 Jo šī ir negantība un noziegums priekš tiesnešiem.
Hoc enim nefas est, et iniquitas maxima.
12 Jo tas ir uguns, kas rij līdz pašai ellei un būtu izsakņojis visu manu padomu. (questioned)
Ignis est usque ad perditionem devorans, et omnia eradicans genimina.
13 Ja esmu nicinājis sava kalpa vai savas kalpones tiesu, kad tiem kas bija pret mani:
Si contempsi subire judicium cum servo meo et ancilla mea, cum disceptarent adversum me:
14 Ko es tad varētu darīt, kad tas stiprais Dievs celtos, un kad Viņš meklētu, ko es varētu atbildēt?
quid enim faciam cum surrexerit ad judicandum Deus? et cum quæsierit, quid respondebo illi?
15 Vai Tas, kas mani radījis mātes miesās, nav radījis viņu arīdzan? Vai Tas pats mūs miesās nav sataisījis(viena veida)?
Numquid non in utero fecit me, qui et illum operatus est, et formavit me in vulva unus?
16 Ja nabagam esmu liedzis, kad tam gribējās, vai licis izīgt atraitnes acīm,
Si negavi quod volebant pauperibus, et oculos viduæ expectare feci;
17 Ja esmu ēdis savu kumosu viens pats, tā ka bāriņš no tā arī nebūtu ēdis, -
si comedi buccellam meam solus, et non comedit pupillus ex ea
18 Jo no manas jaunības viņš pie manis ir uzaudzis kā pie tēva, un no savas mātes miesām es viņu esmu žēlojis, -
(quia ab infantia mea crevit mecum miseratio, et de utero matris meæ egressa est mecum);
19 Ja esmu redzējis kādu bojā ejam, kam drēbju nebija, un ka nabagam nebija apsega;
si despexi pereuntem, eo quod non habuerit indumentum, et absque operimento pauperem;
20 Ja viņa gurni man nav pateikušies, kad viņš bija sasilis no manu jēru ādām;
si non benedixerunt mihi latera ejus, et de velleribus ovium mearum calefactus est;
21 Ja savu roku esmu pacēlis pret bāriņu, kad es redzēju savu palīgu vārtos:
si levavi super pupillum manum meam, etiam cum viderem me in porta superiorem:
22 Tad lai mans elkonis atkrīt no pleca un mana roka lai nolūst no stilba.
humerus meus a junctura sua cadat, et brachium meum cum suis ossibus confringatur.
23 Jo mani biedina Dieva sods un Viņa augstības priekšā esmu nespēcīgs.
Semper enim quasi tumentes super me fluctus timui Deum, et pondus ejus ferre non potui.
24 Ja uz zeltu esmu licis savu cerību, vai uz šķīstu zeltu sacījis: mans patvērums;
Si putavi aurum robur meum, et obrizo dixi: Fiducia mea;
25 Ja esmu priecājies, ka man liela manta un ka mana roka ko laba sakrājusi;
si lætatus sum super multis divitiis meis, et quia plurima reperit manus mea;
26 Ja saules gaišumu esmu uzlūkojis, kad tas spīdēja, vai mēnesi, kad tas spoži tecēja,
si vidi solem cum fulgeret, et lunam incedentem clare,
27 Un mana sirds būtu ļāvusies pievilties, ka savu roku no mutes uz tiem būtu pacēlis (tos godināt);
et lætatum est in abscondito cor meum, et osculatus sum manum meam ore meo:
28 Tas arī būtu noziegums priekš tiesnešiem, jo es būtu aizliedzis Dievu augstībā.
quæ est iniquitas maxima, et negatio contra Deum altissimum.
29 Ja esmu priecājies par sava nīdētāja nelaimi un lēkājis, kad posts to aizņēma.
Si gavisus sum ad ruinam ejus qui me oderat, et exsultavi quod invenisset eum malum:
30 Jo es savai mutei neļāvu grēkot, ka es viņa dvēseli būtu lādējis, -
non enim dedi ad peccandum guttur meum, ut expeterem maledicens animam ejus.
31 Ja manai saimei nebija jāsaka: vai kāds pie viņa galda gaļas nav paēdis?
Si non dixerunt viri tabernaculi mei: Quis det de carnibus ejus, ut saturemur?
32 Svešiniekam nebija jāpaliek par nakti ārā, savas durvis es atdarīju pret ceļa pusi -
foris non mansit peregrinus: ostium meum viatori patuit.
33 Ja kā Ādams esmu apklājis savus pārkāpumus, savu noziegumu apslēpdams savā sirdī
Si abscondi quasi homo peccatum meum, et celavi in sinu meo iniquitatem meam;
34 Ka man bija bail no tā lielā pulka, vai ka radu pelšana man biedēja, ka es klusu turējos, negāju ārā pa durvīm -
si expavi ad multitudinem nimiam, et despectio propinquorum terruit me: et non magis tacui, nec egressus sum ostium.
35 Ak kaut man būtu, kas mani klausītu! redzi, še mans raksts, lai Dievs man atbild, un tas raksts, ko mans pretinieks rakstījis!
Quis mihi tribuat auditorem, ut desiderium meum audiat Omnipotens, et librum scribat ipse qui judicat,
36 Tiešām, uz saviem kamiešiem es to gribu nest, to sev gribu apsiet kā kroni.
ut in humero meo portem illum, et circumdem illum quasi coronam mihi?
37 Visus savus soļus es tam gribu izstāstīt, kā valdnieks es pie tā gribu pieiet -
Per singulos gradus meos pronuntiabo illum, et quasi principi offeram eum.
38 Ja mans tīrums par mani kliedz, un viņa vagas kopā raud,
Si adversum me terra mea clamat, et cum ipsa sulci ejus deflent:
39 Ja es viņa augļus esmu velti ēdis un arāju dvēselei licis nopūsties:
si fructus ejus comedi absque pecunia, et animam agricolarum ejus afflixi:
40 Tad lai man aug dadži kviešu vietā un ērkšķi miežu vietā! Tā Ījaba vārdi beidzās.
pro frumento oriatur mihi tribulus, et pro hordeo spina. Finita sunt verba Job.
