Ījaba 31
1 Es derību esmu derējis ar savām acīm, ka man nebija uzlūkot sievieti.
Sa svojim očima savez sam sklopio da pogledat neću nijednu djevicu.
2 Bet kādu daļu Dievs man dod no augšienes, jeb kādu mantību tas Visuvarenais no debesīm?
A što mi je Bog odozgo dosudio, kakva mi je baština od Svesilnoga?
3 Vai netaisnam nepienākas nelaime un ļauna darītājam nedienas?
TÓa nije li nesreća za opakoga, a nevolja za one koji zlo čine?
4 Vai Viņš neredz manus ceļus, vai Viņš neskaita visus manus soļus?
Ne proniče li on sve moje putove, ne prebraja li on sve moje korake?
5 Ja esmu dzinis netaisnību un mana kāja steigusies uz nelietību, -
Zar sam ikad u društvu laži hodio, zar mi je noga k prijevari hitjela?
6 Lai Viņš mani nosver taisnā svaru kausā, tad Dievs atzīs manu nenoziedzību.
Nek' me na ispravnoj mjeri Bog izmjeri pa će uvidjeti neporočnost moju!
7 Ja mani soļi no ceļa noklīduši, un mana sirds dzinusies pakaļ manām acīm, ja kas pielipis pie manām rokām:
Ako mi je korak s puta kad zašao, ako mi se srce za okom povelo, ako mi je ljaga ruke okaljala,
8 Tad lai es sēju, un cits to ēd, un mani iedēsti lai top izsakņoti.
neka drugi jede što sam posijao, neka sve moje iskorijene izdanke!
9 Ja mana sirds ļāvās apmānīties sievas dēļ un ja esmu glūnējis pie sava tuvākā durvīm,
Ako mi zavede srce žena neka, ako za vratima svog bližnjeg kad vrebah,
10 Tad lai mana sieva maļ citam, un svešs lai pie tās pieglaužas.
neka moja žena drugom mlin okreće, neka s drugim svoju podijeli postelju!
11 Jo šī ir negantība un noziegums priekš tiesnešiem.
Djelo bestidno time bih počinio, zločin kojem pravda treba da presudi,
12 Jo tas ir uguns, kas rij līdz pašai ellei un būtu izsakņojis visu manu padomu. (questioned)
užego vatru što žeže do Propasti i što bi svu moju sažgala ljetinu.
13 Ja esmu nicinājis sava kalpa vai savas kalpones tiesu, kad tiem kas bija pret mani:
Ako kada prezreh pravo sluge svoga il' služavke, sa mnom kad su se parbili,
14 Ko es tad varētu darīt, kad tas stiprais Dievs celtos, un kad Viņš meklētu, ko es varētu atbildēt?
što ću učiniti kada Bog ustane? Što ću odvratit' kad račun zatraži?
15 Vai Tas, kas mani radījis mātes miesās, nav radījis viņu arīdzan? Vai Tas pats mūs miesās nav sataisījis(viena veida)?
Zar nas oba on ne stvori u utrobi i jednako sazda u krilu majčinu?
16 Ja nabagam esmu liedzis, kad tam gribējās, vai licis izīgt atraitnes acīm,
Ogluših li se na molbe siromaha ili rasplakah oči udovičine?
17 Ja esmu ēdis savu kumosu viens pats, tā ka bāriņš no tā arī nebūtu ēdis, -
Jesam li kada sam svoj jeo zalogaj a da ga nisam sa sirotom dijelio?
18 Jo no manas jaunības viņš pie manis ir uzaudzis kā pie tēva, un no savas mātes miesām es viņu esmu žēlojis, -
TÓa od mladosti k'o otac sam mu bio, vodio sam ga od krila materina!
19 Ja esmu redzējis kādu bojā ejam, kam drēbju nebija, un ka nabagam nebija apsega;
Zar sam beskućnika vidio bez odjeće ili siromaha kog bez pokrivača
20 Ja viņa gurni man nav pateikušies, kad viņš bija sasilis no manu jēru ādām;
a da mu bedra ne blagosloviše mene kad se runom mojih ovaca ogrija?
21 Ja savu roku esmu pacēlis pret bāriņu, kad es redzēju savu palīgu vārtos:
Ako sam ruku na nevina podigao znajuć' da mi je na vratima branitelj,
22 Tad lai mans elkonis atkrīt no pleca un mana roka lai nolūst no stilba.
nek' se rame moje od pleća odvali i neka mi ruka od lakta otpadne!
23 Jo mani biedina Dieva sods un Viņa augstības priekšā esmu nespēcīgs.
Jer strahote Božje na mene bi pale, njegovu ne bih odolio veličanstvu.
24 Ja uz zeltu esmu licis savu cerību, vai uz šķīstu zeltu sacījis: mans patvērums;
Zar sam u zlato pouzdanje stavio i rekao zlatu: 'Sigurnosti moja!'
25 Ja esmu priecājies, ka man liela manta un ka mana roka ko laba sakrājusi;
Zar sam se veliku blagu radovao, bogatstvima koja su mi stekle ruke?
26 Ja saules gaišumu esmu uzlūkojis, kad tas spīdēja, vai mēnesi, kad tas spoži tecēja,
Zar se, gledajući sunce kako blista i kako mjesec sjajni nebom putuje,
27 Un mana sirds būtu ļāvusies pievilties, ka savu roku no mutes uz tiem būtu pacēlis (tos godināt);
moje srce dalo potajno zavesti da bih rukom njima poljubac poslao?
28 Tas arī būtu noziegums priekš tiesnešiem, jo es būtu aizliedzis Dievu augstībā.
Grijeh bi to bio što za sudom vapije, jer Boga višnjega bih se odrekao.
29 Ja esmu priecājies par sava nīdētāja nelaimi un lēkājis, kad posts to aizņēma.
Zar se obradovah nevolji dušmana i likovah kad ga je zlo zadesilo,
30 Jo es savai mutei neļāvu grēkot, ka es viņa dvēseli būtu lādējis, -
ja koji ne dadoh griješiti jeziku, proklinjući ga i želeći da umre?
31 Ja manai saimei nebija jāsaka: vai kāds pie viņa galda gaļas nav paēdis?
Ne govorahu li ljudi mog šatora: 'TÓa koga nije on mesom nasitio'?
32 Svešiniekam nebija jāpaliek par nakti ārā, savas durvis es atdarīju pret ceļa pusi -
Nikad nije stranac vani noćivao, putniku sam svoja otvarao vrata.
33 Ja kā Ādams esmu apklājis savus pārkāpumus, savu noziegumu apslēpdams savā sirdī
Zar sam grijehe svoje ljudima tajio, zar sam u grudima skrivao krivicu
34 Ka man bija bail no tā lielā pulka, vai ka radu pelšana man biedēja, ka es klusu turējos, negāju ārā pa durvīm -
jer sam se plašio govorkanja mnoštva i strahovao od prezira plemenskog te sam mučao ne prelazeć' svoga praga?
35 Ak kaut man būtu, kas mani klausītu! redzi, še mans raksts, lai Dievs man atbild, un tas raksts, ko mans pretinieks rakstījis!
O, kad bi koga bilo da mene sasluša! Posljednju sam svoju riječ ja izrekao: na Svesilnom je sad da mi odgovori! Nek' mi optužnicu napiše protivnik,
36 Tiešām, uz saviem kamiešiem es to gribu nest, to sev gribu apsiet kā kroni.
i ja ću je nosit' na svome ramenu, čelo ću njome k'o krunom uresit'.
37 Visus savus soļus es tam gribu izstāstīt, kā valdnieks es pie tā gribu pieiet -
Dat ću mu račun o svojim koracima i poput kneza pred njega ću stupiti.”
38 Ja mans tīrums par mani kliedz, un viņa vagas kopā raud,
Ako je na me zemlja moja vikala, ako su s njom brazde njezine plakale;
39 Ja es viņa augļus esmu velti ēdis un arāju dvēselei licis nopūsties:
ako sam plodove jeo ne plativši i ako sam joj ojadio ratare,
40 Tad lai man aug dadži kviešu vietā un ērkšķi miežu vietā! Tā Ījaba vārdi beidzās.
[40a] neka mjesto žita po njoj niče korov, a mjesto ječma nek' posvud kukolj raste! [40b] Konac riječi Jobovih.
