< Ījaba 30 >

1 Bet nu par mani smejas, kas jaunāki nekā es, kuru tēvus es nebūtu cienījis likt pie saviem lopu suņiem.
Mas ahora los más mozos de días que yo, se rien de mí, cuyos padres yo desdeñara de ponerlos con los perros de mi ganado,
2 Viņu roku spēku kur es to liktu? viņu zaļums un krietnums bija pagalam.
Porque ¿para qué había yo menester la fuerza de sus manos, en los cuales pereció el tiempo?
3 No trūkuma un bada izdēdējuši tie grauza noras, tumšās tuksneša un posta vietās.
Por causa de la pobreza y de la hambre solos: que huían a la soledad, al lugar tenebroso, asolado y desierto.
4 Tie nātres izplūca pa krūmiem un paegļu saknes tiem bija par barību.
Que cogían malvas entre los árboles, y raíces de enebros para calentarse.
5 No ļaužu vidus tie tapa izdzīti un tiem uzkliedza kā zagļiem.
Eran echados de entre las gentes, y todos les daban grita como a ladrón.
6 Bailīgās gravās tiem bija jādzīvo, ir zemes un akmeņu caurumos.
Que habitaban en las barrancas de los arroyos, en las cavernas de la tierra, y en las piedras.
7 Krūmos tie brēca, un dadžos tie gūlās,
Que bramaban entre las matas, y se congregaban debajo de las espinas.
8 Nesaprašu un negoda ļaužu bērni, kas no zemes bija izdzīti!
Hijos de viles, y hombres sin nombre: mas bajos que la misma tierra.
9 Bet nu es tiem esmu tapis par dziesmiņu un esmu tiem par pasaku.
Y ahora yo soy su canción, y soy hecho a ellos refrán.
10 Tie mani tura par negantību, atstājās tālu no manis un nekaunas man vaigā spļaudīt.
Abomínanme, aléjanse de mí; y aun de mi rostro no detuvieron su saliva.
11 Jo Dievs manu dvēseli ir darījis gurdenu un mani apbēdinājis; tad tie vairs nevaldās manā priekšā.
Porque Dios desató mi cuerda, y me afligió; y quitaron el freno delante de mi rostro.
12 Pa labo roku ceļas puikas un stumda manas kājas un taisa savu ceļu, mani samaitāt.
A la mano derecha se levantaron los muchachos; rempujaron mis pies, y pisaron sobre mí las sendas de su contrición.
13 Tie salauž manu laipu, tie palīdz mani gāzt, paši būdami bez palīga.
Mi senda derribaron: aprovecháronse de mi quebrantamiento; contra los cuales no hubo ayudador.
14 Tie nāk kā caur platu plīsumu; ar lielu troksni tie plūst šurpu.
Vinieron como por portillo ancho: revolviéronse por mi calamidad.
15 Briesmas man uzbrukušas, kā ar vētru aizdzīta mana godība, un kā mākonis nozudusi mana laime.
Turbaciones se convirtieron sobre mí: combatieron como un viento mi voluntad, y mi salud como nube que pasa.
16 Tādēļ nu mana dvēsele nerimst iekš manis, un bēdu laiks mani aizgrābis.
Y ahora mi alma está derramada en mí: días de aflicción me han comprendido.
17 Naktī mani kauli top izurbti iekš manis, un kas mani grauž, nerimst.
De noche taladra sobre mí mis huesos, y mis pulsos no reposan.
18 Caur varenu spēku mans apģērbs pārvērties; tas mani žņaudz, kā apkakle.
Con la grandeza de la fuerza del dolor mi vestidura es mudada; cíñeme como el collar de mi ropa.
19 Viņš mani iemetis dubļos, un es esmu tapis kā pīšļi un pelni.
Derribóme en el lodo, y soy semejante al polvo, y a la ceniza.
20 Es Tevi piesaucu, bet Tu man neatbildi, es gaidu, bet Tu tik skaties.
Clamo a ti, y no me oyes: me presento, y no me echas de ver.
21 Tu pret mani esi palicis briesmīgs, ar Savu vareno roku Tu man turies pretī.
Háste tornado cruel para mí: con la fortaleza de tu mano me amenazas.
22 Tu mani pacēli, kā vējš mani aiznes, un man izkūst visa laime.
Levantásteme, e hicísteme cabalgar sobre el viento, y derretiste en mí el ser.
23 Jo es zinu, ka Tu mani nodosi nāvē, kur visi dzīvie kopā aiziet mājot.
Porque yo conozco que me tornas a la muerte, y a la casa determinada a todo viviente.
24 Tomēr, vai krītot neizstiepj roku, jeb vai bojā ejot nebrēc.
Mas él no extenderá la mano contra el sepulcro; ¿clamarán los sepultados cuando él los quebrantare?
25 Vai es neraudāju par grūtdienīti vai mana dvēsele nenoskuma par apbēdināto?
¿No lloré yo al afligido, y mi alma no se entristeció sobre el menesteroso?
26 Bet kad es nu gaidīju labumu, tad nāca ļaunums; kad es cerēju uz gaišumu, tad nāca tumsība.
Cuando esperaba el bien, entonces me vino el mal; y cuando esperaba la luz, vino la oscuridad.
27 Manas iekšas verd un nemitās, bēdu dienas man uzgājušas.
Mis entrañas hierven, y no reposan: previniéronme días de aflicción.
28 Es esmu melns, bet ne no saules, es paceļos un kliedzu draudzes vidū.
Denegrido anduve, y no por el sol: levantéme en la congregación, y clamé.
29 Vilkiem esmu palicis par brāli un pūces bērniem par biedri.
Hermano fui de los dragones, y compañero de las hijas del avestruz.
30 Mana āda palikusi melna uz manis, un mani kauli ir izkaltuši no karstuma.
Mi cuero está denegrido sobre mí, y mis huesos se secaron con sequedad.
31 Tādēļ mana kokle ir tapusi par žēlabām un mana stabule par vaimanām.
Y mi arpa se tornó en luto, y mi órgano en voz de lamentantes.

< Ījaba 30 >