Ījaba 30
1 Bet nu par mani smejas, kas jaunāki nekā es, kuru tēvus es nebūtu cienījis likt pie saviem lopu suņiem.
Fe itsikihan-jaiko henaneo, ie tsy ho nimeiko hindrezan-droae’ iareo o amboan’ añondrikoo.
2 Viņu roku spēku kur es to liktu? viņu zaļums un krietnums bija pagalam.
Eka! hataoko ino’ ty herin-taña’ iareo? Ie fa modo ty hagañ’oza’ iareo?
3 No trūkuma un bada izdēdējuši tie grauza noras, tumšās tuksneša un posta vietās.
Miheahea naho poie’e vaho saliko iereo, draote’ iereo ty tane kànkañe ie nimontoñe naho tanan-taolo te omale.
4 Tie nātres izplūca pa krūmiem un paegļu saknes tiem bija par barību.
Tsindrohe’ iereo ty aña-mafaitse miharo vahon-tsoy, fihina’iareo ty vahan-jañapoly.
5 No ļaužu vidus tie tapa izdzīti un tiem uzkliedza kā zagļiem.
Sinoik’ an-drolongo’e iareo, nikoraheñe hoe t’ie malaso.
6 Bailīgās gravās tiem bija jādzīvo, ir zemes un akmeņu caurumos.
Aa le mimoneñe am-bavatane mampangebahebak’ ao iereo, an-dakatom-bato naho an-kadahan-tane ao.
7 Krūmos tie brēca, un dadžos tie gūlās,
Mikoaike boak’an-drongoñe ao, mihimpok’ añ’antak’ ao.
8 Nesaprašu un negoda ļaužu bērni, kas no zemes bija izdzīti!
Anan-dagola, anake po-tahinañe, nasiotsiotse amy taney.
9 Bet nu es tiem esmu tapis par dziesmiņu un esmu tiem par pasaku.
Bekobekoe’ iareo iraho henaneo toe fandrabioña’ iareo.
10 Tie mani tura par negantību, atstājās tālu no manis un nekaunas man vaigā spļaudīt.
Heje’ iereo vintañe, ihankaña’ iareo, tsy apo’ iareo ty mandrora an-tareheko.
11 Jo Dievs manu dvēseli ir darījis gurdenu un mani apbēdinājis; tad tie vairs nevaldās manā priekšā.
Amy te navotso’e ty tàlem-pale’e le nitrofahe’e iraho, vaho ahifi’ iereo laboridy te miatrek’ ahy.
12 Pa labo roku ceļas puikas un stumda manas kājas un taisa savu ceļu, mani samaitāt.
Mitroatse an-kavanako eo o tora’eo; fehefehè’ iereo o tombokoo vaho atroa’ iareo amako ty satam- pandrotsaha’ iareo.
13 Tie salauž manu laipu, tie palīdz mani gāzt, paši būdami bez palīga.
Trobotroboe’ iereo o lalakoo, indrà’ iareo amako o feh’ ohatseo, ndra t’ie tsy amam-pañolotse.
14 Tie nāk kā caur platu plīsumu; ar lielu troksni tie plūst šurpu.
Mizilike hoe mb’an-jeba’e mitañataña ao iareo; Iboroboñafa’ iareo i rinotsakey le mikidiadia’ mb’etoy.
15 Briesmas man uzbrukušas, kā ar vētru aizdzīta mana godība, un kā mākonis nozudusi mana laime.
Natolik’ amako o fampirevendreveñañeo; heañe’ iereo hoe tioke ty asiko; fa nihelañe añe hoe rahoñe ty fandrombahako.
16 Tādēļ nu mana dvēsele nerimst iekš manis, un bēdu laiks mani aizgrābis.
Ie henaneo, fa nadoañe amako ato ty fiaiko; fa mifelek’ ahy o andro nanotriañe ahikoo.
17 Naktī mani kauli top izurbti iekš manis, un kas mani grauž, nerimst.
Tsipohe’e haleñe o taolakoo, vaho tsy mitofa ty fikotekotehañe ahy.
18 Caur varenu spēku mans apģērbs pārvērties; tas mani žņaudz, kā apkakle.
Mampiroñaroña o sikikoo i fañindra’e mafey vaho vihine’e iraho manahake i kolen’ akanjokoy.
19 Viņš mani iemetis dubļos, un es esmu tapis kā pīšļi un pelni.
Fa navokovoko’e am-potak’ ao iraho, le ninjare hoe lavenoke naho deboke.
20 Es Tevi piesaucu, bet Tu man neatbildi, es gaidu, bet Tu tik skaties.
Mikaik’ imba ama’o raho fe tsy toiñe’o; miongake fe angarefa’o.
21 Tu pret mani esi palicis briesmīgs, ar Savu vareno roku Tu man turies pretī.
Toe mpampisoañe ahy irehe: an-kaozaram-pità’o ty isareraha’o.
22 Tu mani pacēli, kā vējš mani aiznes, un man izkūst visa laime.
Ampionjone’o mb’amy tiokey mb’eo, naho ampiningira’o, fe atrana’o amy tio-beiy.
23 Jo es zinu, ka Tu mani nodosi nāvē, kur visi dzīvie kopā aiziet mājot.
Apotako t’ie hasese’o mb’an-kavetrahañe mb’eo, mb’añ’anjombam-pifañaoña’ ze kila veloñe.
24 Tomēr, vai krītot neizstiepj roku, jeb vai bojā ejot nebrēc.
Aa tsy hañity ty fità’e hao ty am-botrim-piantoañe eo? tsy hikoik’ imba hao t’ie mizò hekoheko?
25 Vai es neraudāju par grūtdienīti vai mana dvēsele nenoskuma par apbēdināto?
Tsy nitañiako hao ty nian-kòheke? Tsy nampihontoke ty troko hao o rarakeo?
26 Bet kad es nu gaidīju labumu, tad nāca ļaunums; kad es cerēju uz gaišumu, tad nāca tumsība.
Izaho nitama hasoa, pok’eo ty raty; ie nandiñe hazavàñe nihohohe’ ty ieñe.
27 Manas iekšas verd un nemitās, bēdu dienas man uzgājušas.
Mikokèntrekokèntreñe ty añovako ao le tsy mitofa; atreatrén-tsan-kasotriañe.
28 Es esmu melns, bet ne no saules, es paceļos un kliedzu draudzes vidū.
Mijarabajaraba añ’ ieñe ao tsy amam-panjirik’ andro, miongak’ am-pivory naho mikaik’ imba.
29 Vilkiem esmu palicis par brāli un pūces bērniem par biedri.
Fa rahalahim-panaloke iraho, rañe’ o voron-tsatrañeo.
30 Mana āda palikusi melna uz manis, un mani kauli ir izkaltuši no karstuma.
Mikò-mainte amako ty holiko, mitsovovoke o taolakoo ami’ty hasilo’e.
31 Tādēļ mana kokle ir tapusi par žēlabām un mana stabule par vaimanām.
Aa le mivali-ko feon-kontoke ty marovaniko, naho feom-pandala ty soliko
