Ījaba 30

1 Bet nu par mani smejas, kas jaunāki nekā es, kuru tēvus es nebūtu cienījis likt pie saviem lopu suņiem.

“A sada, gle, podruguju se mnome ljudi po ljetima mlađi od mene kojih oce ne bih bio metnuo ni s ovčarskim psima stada svojega.

2 Viņu roku spēku kur es to liktu? viņu zaļums un krietnums bija pagalam.

Ta što će mi jakost ruku njihovih kad im muževna ponestane snaga ispijena glađu i oskudicom.

3 No trūkuma un bada izdēdējuši tie grauza noras, tumšās tuksneša un posta vietās.

Glodali su u pustinji korijenje i čestar opustjelih ruševina.

4 Tie nātres izplūca pa krūmiem un paegļu saknes tiem bija par barību.

Lobodu su i s grmlja lišće brali, kao kruh jeli korijenje žukino.

5 No ļaužu vidus tie tapa izdzīti un tiem uzkliedza kā zagļiem.

Od društva ljudskog oni su prognani, za njima viču k'o za lopovima.

6 Bailīgās gravās tiem bija jādzīvo, ir zemes un akmeņu caurumos.

Živjeli su po strašnim jarugama, po spiljama i u raspuklinama.

7 Krūmos tie brēca, un dadžos tie gūlās,

Urlik im se iz šikarja dizao; po trnjacima ležahu stisnuti.

8 Nesaprašu un negoda ļaužu bērni, kas no zemes bija izdzīti!

Sinovi bezvrijednih, soj bezimenih, bičevima su iz zemlje prognani.

9 Bet nu es tiem esmu tapis par dziesmiņu un esmu tiem par pasaku.

Rugalicom sam postao takvima i njima sada služim kao priča!

10 Tie mani tura par negantību, atstājās tālu no manis un nekaunas man vaigā spļaudīt.

Gnušaju me se i bježe od mene, ne ustežu se pljunut' mi u lice.

11 Jo Dievs manu dvēseli ir darījis gurdenu un mani apbēdinājis; tad tie vairs nevaldās manā priekšā.

I jer On luk mi slomi i satrije me, iz usta svojih izbaciše uzdu.

12 Pa labo roku ceļas puikas un stumda manas kājas un taisa savu ceļu, mani samaitāt.

S desne moje strane rulja ustaje, noge moje u bijeg oni tjeraju, put propasti prema meni nasiplju.

13 Tie salauž manu laipu, tie palīdz mani gāzt, paši būdami bez palīga.

Stazu mi ruše da bi me satrli, napadaju i ne brani im nitko,

14 Tie nāk kā caur platu plīsumu; ar lielu troksni tie plūst šurpu.

prolomom oni širokim naviru i kotrljaju se poput oluje.

15 Briesmas man uzbrukušas, kā ar vētru aizdzīta mana godība, un kā mākonis nozudusi mana laime.

Strahote sve se okreću na mene, mojeg ugleda kao vjetra nesta, poput oblaka iščeznu spasenje.

16 Tādēļ nu mana dvēsele nerimst iekš manis, un bēdu laiks mani aizgrābis.

Duša se moja rasipa u meni, dani nevolje na me se srušili.

17 Naktī mani kauli top izurbti iekš manis, un kas mani grauž, nerimst.

Noću probada bolest kosti moje, ne počivaju boli što me glođu.

18 Caur varenu spēku mans apģērbs pārvērties; tas mani žņaudz, kā apkakle.

Muka mi je i halju nagrdila i stegla me k'o ovratnik odjeće.

19 Viņš mani iemetis dubļos, un es esmu tapis kā pīšļi un pelni.

U blato me je oborila dolje, gle, postao sam k'o prah i pepeo.

20 Es Tevi piesaucu, bet Tu man neatbildi, es gaidu, bet Tu tik skaties.

K Tebi vičem, al' Ti ne odgovaraš; pred Tobom stojim, al' Ti i ne mariš.

21 Tu pret mani esi palicis briesmīgs, ar Savu vareno roku Tu man turies pretī.

Prema meni postao si okrutan; rukom preteškom na me se obaraš.

22 Tu mani pacēli, kā vējš mani aiznes, un man izkūst visa laime.

U vihor me dižeš, nosiš me njime, u vrtlogu me olujnom kovitlaš.

23 Jo es zinu, ka Tu mani nodosi nāvē, kur visi dzīvie kopā aiziet mājot.

Da, znadem da si me smrti predao, saborištu zajedničkom svih živih.

24 Tomēr, vai krītot neizstiepj roku, jeb vai bojā ejot nebrēc.

Al' ne pruža li ruku utopljenik, ne viče li kad padne u nevolju?

25 Vai es neraudāju par grūtdienīti vai mana dvēsele nenoskuma par apbēdināto?

Ne zaplakah li nad nevoljnicima, ne sažalje mi duša siromaha?

26 Bet kad es nu gaidīju labumu, tad nāca ļaunums; kad es cerēju uz gaišumu, tad nāca tumsība.

Sreći se nadah, a dođe nesreća; svjetlost čekah, a gle, zavi me tama.

27 Manas iekšas verd un nemitās, bēdu dienas man uzgājušas.

Utroba vri u meni bez prestanka, svaki dan nove patnje mi donosi.

28 Es esmu melns, bet ne no saules, es paceļos un kliedzu draudzes vidū.

Smrknut idem, al' nitko me ne tješi; ustajem u zboru - da bih kriknuo.

29 Vilkiem esmu palicis par brāli un pūces bērniem par biedri.

Sa šakalima sam se zbratimio i nojevima postao sam drugom.

30 Mana āda palikusi melna uz manis, un mani kauli ir izkaltuši no karstuma.

Na meni sva je koža pocrnjela, i kosti mi je sažgala ognjica.

31 Tādēļ mana kokle ir tapusi par žēlabām un mana stabule par vaimanām.

Tužaljka mi je ugodila harfu, svirala mi glas narikača ima.