Ījaba 3
1 Pēc tam Ījabs atdarīja savu muti un nolādēja savu dienu. Un Ījabs iesāka un sacīja:
Po tem je Job odprl svoja usta in preklel svoj dan.
2 Tā diena lai pazūd, kur esmu dzimis,
Job je spregovoril in rekel:
3 Un tā nakts, kur sacīja: puisītis ieņemts.
»Naj izgine dan, na katerega sem bil rojen in noč, v kateri je bilo rečeno: ›Tukaj je spočet fantek.‹
4 Šī diena lai paliek tumša, lai Dievs no augšienes pēc viņas nevaicā, un spožums pār viņu lai nespīd.
Naj bo ta dan tema. Naj ga Bog od zgoraj ne upošteva niti naj svetloba ne sije nad njim.
5 Tumsa un nāves ēna lai viņu aizņem, padebeši lai viņu apklāj un kas vien dienu aptumšo, lai viņu biedē.
Naj ga tema in smrtna senca omadežujeta. Naj oblak prebiva nad njim. Naj ga straši črnina dneva.
6 Šo nakti lai tumsa apņem, ka tā starp gada dienām nepriecājās, lai viņa nenāk mēnešu skaitā.
Glede tiste noči naj se je polasti tema. Naj ta ne bo pridružena dnevom leta, naj ta ne pride v število mesecev.
7 Redzi, šī nakts lai paliek neauglīga, ka tanī nenotiek gavilēšana.
Glej, naj bo ta noč osamljena, naj noben radosten glas ne pride vanjo.
8 Lai dienu lādētāji to nolād, tie, kas māk Levijatanu uzrīdīt.
Naj jo prekolnejo tisti, ki preklinjajo dan, ki so pripravljeni dvigniti svoje žalovanje.
9 Lai viņas rīta zvaigznes top aptumšotas, lai viņa gaida uz gaismu, bet nekā, un lai viņa neredz ausekļa spīdumu.
Naj bodo zvezde njene polteme temne; naj oprezujejo za svetlobo, toda nimajo nobene niti naj ne zagledajo jutranjega svitanja,
10 Tāpēc ka tā manām miesām durvis nav aizslēgusi, un bēdas nav noslēpusi priekš manām acīm.
ker ta ni zaprla vrat maternice moje matere niti pred mojimi očmi ni skrila bridkosti.
11 Kāpēc es neesmu nomiris mātes miesās un bojā gājis, kad no miesām iznācu?
Čemu nisem umrl v maternici? Zakaj nisem izročil duha, ko sem prišel iz trebuha?
12 Kāpēc esmu likts klēpī un kāpēc pie krūtīm, ka man bija zīst?
Zakaj sem bil [vzet na] kolena? Ali zakaj [na] prsi, da bi sesal?
13 Jo tad es gulētu un būtu klusu, tad es gulētu, un man būtu dusa,
Kajti sedaj bi mirno ležal in bi bil tiho; spal bi. Potem bi počival
14 Līdz ar ķēniņiem un runas kungiem virs zemes, kas sev kapu vietas uztaisījuši,
s kralji in svetovalci zemlje, ki so zapuščene kraje gradili zase,
15 Vai ar lieliem kungiem, kam zelts bijis, kas savus namus ar sudrabu pildījuši;
ali s princi, ki so imeli zlato, ki so svoje hiše napolnjevali s srebrom,
16 Vai kā norakts nelaikā dzimis bērns es nebūtu nekas, tā kā bērniņi, kas nav redzējuši gaismas.
ali ne bi bil kakor prezgodnji porod, kakor otročiči, ki nikoli niso videli svetlobe.
17 Tur bezdievīgie stājās no trakošanas, un tur dus, kam spēks noguris;
Tam zlobni odnehajo od nadlegovanja in tam bodo izmučeni pri počitku.
18 Tur cietumnieki visi līdzi ir mierā, tie nedzird dzinēja balsi;
Tam jetniki počivajo skupaj. Oni ne poslušajo glasu zatiralca.
19 Tur ir mazs un liels, un kalps ir vaļā no sava kunga.
Majhni in veliki so tam in služabnik je prost pred svojim gospodarjem.
20 Kāpēc (Dievs) dod bēdīgam gaismu un dzīvību tiem, kam noskumusi sirds,
Zakaj je svetloba dana tistemu, ki je v bedi in življenje zagrenjenemu v duši,
21 Kas pēc nāves ilgojās, bet tā nenāk, un rok pēc tās vairāk nekā pēc mantām,
ki hrepeni po smrti, toda ta ne prihaja in koplje za njo bolj kakor za skritimi zakladi,
22 Kas priecātos un gavilētu, kas līksmotos, kad kapu atrastu -
ki se silno razveseljujejo in so veseli, ko lahko najdejo grob?
23 Vīram, kam ceļš ir apslēpts, un ko Dievs visapkārt apspiedis?
Zakaj je svetloba dana možu, čigar pot je skrita in katerega je Bog ogradil?
24 Jo maizes vietā man ir nopūtas, un mana kaukšana izgāzās kā ūdens.
Kajti moje vzdihovanje prihaja preden jem in moja rjovenja so izlita ven kakor vode.
25 Jo briesmas, ko bijos, man uzgājušas, un no kā man bija bail, tas man uznācis.
Kajti stvar, ki sem se je silno bal, je prišla nadme in to, česar sem se bal, je prišlo k meni.
26 Man nav miera, man nav dusas, es nedabūju atpūsties, un bēdas nāk uz bēdām.
Nisem bil na varnem niti nisem imel počitka niti nisem bil tiho, vendar je težava prišla.«
