Ījaba 3
1 Pēc tam Ījabs atdarīja savu muti un nolādēja savu dienu. Un Ījabs iesāka un sacīja:
Post haec aperuit Iob os suum, et maledixit diei suo,
2 Tā diena lai pazūd, kur esmu dzimis,
et locutus est.
3 Un tā nakts, kur sacīja: puisītis ieņemts.
Pereat dies in qua natus sum, et nox in qua dictum est: Conceptus est homo.
4 Šī diena lai paliek tumša, lai Dievs no augšienes pēc viņas nevaicā, un spožums pār viņu lai nespīd.
Dies ille vertatur in tenebras, non requirat eum Deus desuper, et non illustretur lumine.
5 Tumsa un nāves ēna lai viņu aizņem, padebeši lai viņu apklāj un kas vien dienu aptumšo, lai viņu biedē.
Obscurent eum tenebrae et umbra mortis, occupet eum caligo, et involvatur amaritudine.
6 Šo nakti lai tumsa apņem, ka tā starp gada dienām nepriecājās, lai viņa nenāk mēnešu skaitā.
Noctem illam tenebrosus turbo possideat, non computetur in diebus anni, nec numeretur in mensibus:
7 Redzi, šī nakts lai paliek neauglīga, ka tanī nenotiek gavilēšana.
Sit nox illa solitaria, nec laude digna:
8 Lai dienu lādētāji to nolād, tie, kas māk Levijatanu uzrīdīt.
Maledicant ei qui maledicunt diei, qui parati sunt suscitare Leviathan:
9 Lai viņas rīta zvaigznes top aptumšotas, lai viņa gaida uz gaismu, bet nekā, un lai viņa neredz ausekļa spīdumu.
Obtenebrentur stellae caligine eius: expectet lucem et non videat, nec ortum surgentis aurorae:
10 Tāpēc ka tā manām miesām durvis nav aizslēgusi, un bēdas nav noslēpusi priekš manām acīm.
Quia non conclusit ostia ventris, qui portavit me, nec abstulit mala ab oculis meis.
11 Kāpēc es neesmu nomiris mātes miesās un bojā gājis, kad no miesām iznācu?
Quare non in vulva mortuus sum, egressus ex utero non statim perii?
12 Kāpēc esmu likts klēpī un kāpēc pie krūtīm, ka man bija zīst?
Quare exceptus genibus? cur lactatus uberibus?
13 Jo tad es gulētu un būtu klusu, tad es gulētu, un man būtu dusa,
Nunc enim dormiens silerem, et somno meo requiescerem:
14 Līdz ar ķēniņiem un runas kungiem virs zemes, kas sev kapu vietas uztaisījuši,
Cum regibus et consulibus terrae, qui aedificant sibi solitudines:
15 Vai ar lieliem kungiem, kam zelts bijis, kas savus namus ar sudrabu pildījuši;
Aut cum principibus, qui possident aurum, et replent domos suas argento:
16 Vai kā norakts nelaikā dzimis bērns es nebūtu nekas, tā kā bērniņi, kas nav redzējuši gaismas.
Aut sicut abortivum absconditum non subsisterem, vel qui concepti non viderunt lucem.
17 Tur bezdievīgie stājās no trakošanas, un tur dus, kam spēks noguris;
Ibi impii cessaverunt a tumultu, et ibi requieverunt fessi robore.
18 Tur cietumnieki visi līdzi ir mierā, tie nedzird dzinēja balsi;
Et quondam vincti pariter sine molestia, non audierunt vocem exactoris.
19 Tur ir mazs un liels, un kalps ir vaļā no sava kunga.
Parvus et magnus ibi sunt, et servus liber a domino suo.
20 Kāpēc (Dievs) dod bēdīgam gaismu un dzīvību tiem, kam noskumusi sirds,
Quare misero data est lux, et vita his, qui in amaritudine animae sunt?
21 Kas pēc nāves ilgojās, bet tā nenāk, un rok pēc tās vairāk nekā pēc mantām,
qui expectant mortem, et non venit, quasi effodientes thesaurum:
22 Kas priecātos un gavilētu, kas līksmotos, kad kapu atrastu -
Gaudentque vehementer cum invenerint sepulchrum.
23 Vīram, kam ceļš ir apslēpts, un ko Dievs visapkārt apspiedis?
Viro cuius abscondita est via, et circumdedit eum Deus tenebris?
24 Jo maizes vietā man ir nopūtas, un mana kaukšana izgāzās kā ūdens.
Antequam comedam suspiro: et tamquam inundantes aquae, sic rugitus meus:
25 Jo briesmas, ko bijos, man uzgājušas, un no kā man bija bail, tas man uznācis.
Quia timor, quem timebam, evenit mihi: et quod verebar accidit.
26 Man nav miera, man nav dusas, es nedabūju atpūsties, un bēdas nāk uz bēdām.
Nonne dissimulavi? nonne silui? nonne quievi? et venit super me indignatio.
