Ījaba 3
1 Pēc tam Ījabs atdarīja savu muti un nolādēja savu dienu. Un Ījabs iesāka un sacīja:
After this Job opened his mouth, and cursed the day of his birth.
2 Tā diena lai pazūd, kur esmu dzimis,
Job answered:
3 Un tā nakts, kur sacīja: puisītis ieņemts.
“Let the day perish in which I was born, the night which said, ‘There is a boy conceived.’
4 Šī diena lai paliek tumša, lai Dievs no augšienes pēc viņas nevaicā, un spožums pār viņu lai nespīd.
Let that day be darkness. Don’t let God from above seek for it, neither let the light shine on it.
5 Tumsa un nāves ēna lai viņu aizņem, padebeši lai viņu apklāj un kas vien dienu aptumšo, lai viņu biedē.
Let darkness and the shadow of death claim it for their own. Let a cloud dwell on it. Let all that makes the day black terrify it.
6 Šo nakti lai tumsa apņem, ka tā starp gada dienām nepriecājās, lai viņa nenāk mēnešu skaitā.
As for that night, let thick darkness seize on it. Let it not rejoice amongst the days of the year. Let it not come into the number of the months.
7 Redzi, šī nakts lai paliek neauglīga, ka tanī nenotiek gavilēšana.
Behold, let that night be barren. Let no joyful voice come therein.
8 Lai dienu lādētāji to nolād, tie, kas māk Levijatanu uzrīdīt.
Let them curse it who curse the day, who are ready to rouse up leviathan.
9 Lai viņas rīta zvaigznes top aptumšotas, lai viņa gaida uz gaismu, bet nekā, un lai viņa neredz ausekļa spīdumu.
Let the stars of its twilight be dark. Let it look for light, but have none, neither let it see the eyelids of the morning,
10 Tāpēc ka tā manām miesām durvis nav aizslēgusi, un bēdas nav noslēpusi priekš manām acīm.
because it didn’t shut up the doors of my mother’s womb, nor did it hide trouble from my eyes.
11 Kāpēc es neesmu nomiris mātes miesās un bojā gājis, kad no miesām iznācu?
“Why didn’t I die from the womb? Why didn’t I give up the spirit when my mother bore me?
12 Kāpēc esmu likts klēpī un kāpēc pie krūtīm, ka man bija zīst?
Why did the knees receive me? Or why the breast, that I should nurse?
13 Jo tad es gulētu un būtu klusu, tad es gulētu, un man būtu dusa,
For now I should have lain down and been quiet. I should have slept, then I would have been at rest,
14 Līdz ar ķēniņiem un runas kungiem virs zemes, kas sev kapu vietas uztaisījuši,
with kings and counsellors of the earth, who built up waste places for themselves;
15 Vai ar lieliem kungiem, kam zelts bijis, kas savus namus ar sudrabu pildījuši;
or with princes who had gold, who filled their houses with silver;
16 Vai kā norakts nelaikā dzimis bērns es nebūtu nekas, tā kā bērniņi, kas nav redzējuši gaismas.
or as a hidden untimely birth I had not been, as infants who never saw light.
17 Tur bezdievīgie stājās no trakošanas, un tur dus, kam spēks noguris;
There the wicked cease from troubling. There the weary are at rest.
18 Tur cietumnieki visi līdzi ir mierā, tie nedzird dzinēja balsi;
There the prisoners are at ease together. They don’t hear the voice of the taskmaster.
19 Tur ir mazs un liels, un kalps ir vaļā no sava kunga.
The small and the great are there. The servant is free from his master.
20 Kāpēc (Dievs) dod bēdīgam gaismu un dzīvību tiem, kam noskumusi sirds,
“Why is light given to him who is in misery, life to the bitter in soul,
21 Kas pēc nāves ilgojās, bet tā nenāk, un rok pēc tās vairāk nekā pēc mantām,
who long for death, but it doesn’t come; and dig for it more than for hidden treasures,
22 Kas priecātos un gavilētu, kas līksmotos, kad kapu atrastu -
who rejoice exceedingly, and are glad, when they can find the grave?
23 Vīram, kam ceļš ir apslēpts, un ko Dievs visapkārt apspiedis?
Why is light given to a man whose way is hidden, whom God has hedged in?
24 Jo maizes vietā man ir nopūtas, un mana kaukšana izgāzās kā ūdens.
For my sighing comes before I eat. My groanings are poured out like water.
25 Jo briesmas, ko bijos, man uzgājušas, un no kā man bija bail, tas man uznācis.
For the thing which I fear comes on me, that which I am afraid of comes to me.
26 Man nav miera, man nav dusas, es nedabūju atpūsties, un bēdas nāk uz bēdām.
I am not at ease, neither am I quiet, neither do I have rest; but trouble comes.”
