Ījaba 3

1 Pēc tam Ījabs atdarīja savu muti un nolādēja savu dienu. Un Ījabs iesāka un sacīja:

2 Tā diena lai pazūd, kur esmu dzimis,

3 Un tā nakts, kur sacīja: puisītis ieņemts.

4 Šī diena lai paliek tumša, lai Dievs no augšienes pēc viņas nevaicā, un spožums pār viņu lai nespīd.

5 Tumsa un nāves ēna lai viņu aizņem, padebeši lai viņu apklāj un kas vien dienu aptumšo, lai viņu biedē.

6 Šo nakti lai tumsa apņem, ka tā starp gada dienām nepriecājās, lai viņa nenāk mēnešu skaitā.

7 Redzi, šī nakts lai paliek neauglīga, ka tanī nenotiek gavilēšana.

8 Lai dienu lādētāji to nolād, tie, kas māk Levijatanu uzrīdīt.

9 Lai viņas rīta zvaigznes top aptumšotas, lai viņa gaida uz gaismu, bet nekā, un lai viņa neredz ausekļa spīdumu.

10 Tāpēc ka tā manām miesām durvis nav aizslēgusi, un bēdas nav noslēpusi priekš manām acīm.

11 Kāpēc es neesmu nomiris mātes miesās un bojā gājis, kad no miesām iznācu?

12 Kāpēc esmu likts klēpī un kāpēc pie krūtīm, ka man bija zīst?

13 Jo tad es gulētu un būtu klusu, tad es gulētu, un man būtu dusa,

14 Līdz ar ķēniņiem un runas kungiem virs zemes, kas sev kapu vietas uztaisījuši,

15 Vai ar lieliem kungiem, kam zelts bijis, kas savus namus ar sudrabu pildījuši;

16 Vai kā norakts nelaikā dzimis bērns es nebūtu nekas, tā kā bērniņi, kas nav redzējuši gaismas.

17 Tur bezdievīgie stājās no trakošanas, un tur dus, kam spēks noguris;

18 Tur cietumnieki visi līdzi ir mierā, tie nedzird dzinēja balsi;

19 Tur ir mazs un liels, un kalps ir vaļā no sava kunga.

20 Kāpēc (Dievs) dod bēdīgam gaismu un dzīvību tiem, kam noskumusi sirds,

21 Kas pēc nāves ilgojās, bet tā nenāk, un rok pēc tās vairāk nekā pēc mantām,

22 Kas priecātos un gavilētu, kas līksmotos, kad kapu atrastu -

23 Vīram, kam ceļš ir apslēpts, un ko Dievs visapkārt apspiedis?

24 Jo maizes vietā man ir nopūtas, un mana kaukšana izgāzās kā ūdens.

25 Jo briesmas, ko bijos, man uzgājušas, un no kā man bija bail, tas man uznācis.

26 Man nav miera, man nav dusas, es nedabūju atpūsties, un bēdas nāk uz bēdām.