Ījaba 3
1 Pēc tam Ījabs atdarīja savu muti un nolādēja savu dienu. Un Ījabs iesāka un sacīja:
After this, opened Job his mouth, and cursed his day.
2 Tā diena lai pazūd, kur esmu dzimis,
So then Job began, and said:
3 Un tā nakts, kur sacīja: puisītis ieņemts.
Perish, the day wherein I was born, and the night it was said, Lo! a manchild!
4 Šī diena lai paliek tumša, lai Dievs no augšienes pēc viņas nevaicā, un spožums pār viņu lai nespīd.
That day, be it darkness, —Let not God enquire after it from above, May there shine upon it no clear beam:
5 Tumsa un nāves ēna lai viņu aizņem, padebeši lai viņu apklāj un kas vien dienu aptumšo, lai viņu biedē.
Let darkness and death-shade buy it back, May there settle down upon it a cloud, Let a day’s dark eclipse cause it terror:
6 Šo nakti lai tumsa apņem, ka tā starp gada dienām nepriecājās, lai viņa nenāk mēnešu skaitā.
That night, darkness take it, —May it not rejoice among the days of the year, Into the number of months, let it not enter.
7 Redzi, šī nakts lai paliek neauglīga, ka tanī nenotiek gavilēšana.
Lo! that night, be it barren, Let no joyous shouting enter therein:
8 Lai dienu lādētāji to nolād, tie, kas māk Levijatanu uzrīdīt.
Let day-cursers denounce it, Those skilled in rousing the dragon of the sky:
9 Lai viņas rīta zvaigznes top aptumšotas, lai viņa gaida uz gaismu, bet nekā, un lai viņa neredz ausekļa spīdumu.
Darkened be the stars of its twilight, —Let it wait for light, and there be none, neither let it see the eyelashes of the dawn:
10 Tāpēc ka tā manām miesām durvis nav aizslēgusi, un bēdas nav noslēpusi priekš manām acīm.
Because it closed not the doors of the womb wherein I was, and so hid trouble from mine eyes.
11 Kāpēc es neesmu nomiris mātes miesās un bojā gājis, kad no miesām iznācu?
Wherefore, in the womb, did I not die? From the womb, come forth and cease to breathe?
12 Kāpēc esmu likts klēpī un kāpēc pie krūtīm, ka man bija zīst?
For what reason, were there prepared for me—knees? and why—breasts, that I might suck?
13 Jo tad es gulētu un būtu klusu, tad es gulētu, un man būtu dusa,
Surely, at once, had I lain down, and been quiet, I had fallen asleep, then, had I been at rest:
14 Līdz ar ķēniņiem un runas kungiem virs zemes, kas sev kapu vietas uztaisījuši,
With kings, and counselors of the earth, who had built them pyramids:
15 Vai ar lieliem kungiem, kam zelts bijis, kas savus namus ar sudrabu pildījuši;
Or with rulers possessing, gold, —Who had filled their houses with silver:
16 Vai kā norakts nelaikā dzimis bērns es nebūtu nekas, tā kā bērniņi, kas nav redzējuši gaismas.
Or that, like an untimely birth hidden away, I had not come into being, like infants that never saw light:
17 Tur bezdievīgie stājās no trakošanas, un tur dus, kam spēks noguris;
There, the lawless, cease from raging, and there the toil-worn are at rest:
18 Tur cietumnieki visi līdzi ir mierā, tie nedzird dzinēja balsi;
At once are prisoners at peace, they hear not the voice of a driver:
19 Tur ir mazs un liels, un kalps ir vaļā no sava kunga.
Small and great, there, they are, and, the slave, is free from his master.
20 Kāpēc (Dievs) dod bēdīgam gaismu un dzīvību tiem, kam noskumusi sirds,
Wherefore give, to the wretched, light? Or, life, to the embittered in soul?—
21 Kas pēc nāves ilgojās, bet tā nenāk, un rok pēc tās vairāk nekā pēc mantām,
Who long for death, and it is not, And have digged for it, beyond hid treasures:
22 Kas priecātos un gavilētu, kas līksmotos, kad kapu atrastu -
Who rejoice unto exultation, Are glad, when they can find the grave:
23 Vīram, kam ceļš ir apslēpts, un ko Dievs visapkārt apspiedis?
To a man, whose way is concealed, And GOD hath straitly enclosed him?
24 Jo maizes vietā man ir nopūtas, un mana kaukšana izgāzās kā ūdens.
For, in the face of my food, my sighing, cometh in, and, poured out like the water, are my groans:
25 Jo briesmas, ko bijos, man uzgājušas, un no kā man bija bail, tas man uznācis.
For, a dread, I dreaded, and it hath come upon me, and, that from which I shrank, hath overtaken me.
26 Man nav miera, man nav dusas, es nedabūju atpūsties, un bēdas nāk uz bēdām.
I was not careless, nor was I secure, nor had I settled down, —when there came—consternation!
