Ījaba 3
1 Pēc tam Ījabs atdarīja savu muti un nolādēja savu dienu. Un Ījabs iesāka un sacīja:
After this, Job opened his mouth and cursed his day.
2 Tā diena lai pazūd, kur esmu dzimis,
And Job answered and said,
3 Un tā nakts, kur sacīja: puisītis ieņemts.
Let the day perish in which I was born, and the night that said, There is a man child conceived.
4 Šī diena lai paliek tumša, lai Dievs no augšienes pēc viņas nevaicā, un spožums pār viņu lai nespīd.
That day — let it be darkness, let not God care for it from above, neither let light shine upon it:
5 Tumsa un nāves ēna lai viņu aizņem, padebeši lai viņu apklāj un kas vien dienu aptumšo, lai viņu biedē.
Let darkness and the shadow of death claim it; let clouds dwell upon it; let darkeners of the day terrify it.
6 Šo nakti lai tumsa apņem, ka tā starp gada dienām nepriecājās, lai viņa nenāk mēnešu skaitā.
That night — let gloom seize upon it; let it not rejoice among the days of the year; let it not come into the number of the months.
7 Redzi, šī nakts lai paliek neauglīga, ka tanī nenotiek gavilēšana.
Behold, let that night be barren; let no joyful sound come therein;
8 Lai dienu lādētāji to nolād, tie, kas māk Levijatanu uzrīdīt.
Let them curse it that curse the day, who are ready to rouse Leviathan;
9 Lai viņas rīta zvaigznes top aptumšotas, lai viņa gaida uz gaismu, bet nekā, un lai viņa neredz ausekļa spīdumu.
Let the stars of its twilight be dark; let it wait for light, and have none, neither let it see the eyelids of the dawn:
10 Tāpēc ka tā manām miesām durvis nav aizslēgusi, un bēdas nav noslēpusi priekš manām acīm.
Because it shut not up the doors of the womb that bore me, and hid not trouble from mine eyes.
11 Kāpēc es neesmu nomiris mātes miesās un bojā gājis, kad no miesām iznācu?
Wherefore did I not die from the womb, — come forth from the belly and expire?
12 Kāpēc esmu likts klēpī un kāpēc pie krūtīm, ka man bija zīst?
Why did the knees meet me? and wherefore the breasts, that I should suck?
13 Jo tad es gulētu un būtu klusu, tad es gulētu, un man būtu dusa,
For now should I have lain down and been quiet; I should have slept: then had I been at rest,
14 Līdz ar ķēniņiem un runas kungiem virs zemes, kas sev kapu vietas uztaisījuši,
With kings and counsellors of the earth, who build desolate places for themselves,
15 Vai ar lieliem kungiem, kam zelts bijis, kas savus namus ar sudrabu pildījuši;
Or with princes who had gold, who filled their houses with silver;
16 Vai kā norakts nelaikā dzimis bērns es nebūtu nekas, tā kā bērniņi, kas nav redzējuši gaismas.
Or as a hidden untimely birth I had not been; as infants that have not seen the light.
17 Tur bezdievīgie stājās no trakošanas, un tur dus, kam spēks noguris;
There the wicked cease from troubling; and there the wearied are at rest.
18 Tur cietumnieki visi līdzi ir mierā, tie nedzird dzinēja balsi;
The prisoners together are at ease; they hear not the voice of the taskmaster.
19 Tur ir mazs un liels, un kalps ir vaļā no sava kunga.
The small and great are there, and the bondman freed from his master.
20 Kāpēc (Dievs) dod bēdīgam gaismu un dzīvību tiem, kam noskumusi sirds,
Wherefore is light given to him that is in trouble, and life to those bitter of soul,
21 Kas pēc nāves ilgojās, bet tā nenāk, un rok pēc tās vairāk nekā pēc mantām,
Who long for death, and it [cometh] not, and dig for it more than for hidden treasures;
22 Kas priecātos un gavilētu, kas līksmotos, kad kapu atrastu -
Who rejoice even exultingly and are glad when they find the grave? —
23 Vīram, kam ceļš ir apslēpts, un ko Dievs visapkārt apspiedis?
To the man whose way is hidden, and whom God hath hedged in?
24 Jo maizes vietā man ir nopūtas, un mana kaukšana izgāzās kā ūdens.
For my sighing cometh before my bread, and my groanings are poured out like the waters.
25 Jo briesmas, ko bijos, man uzgājušas, un no kā man bija bail, tas man uznācis.
For I feared a fear, and it hath come upon me, and that which I dreaded hath come to me.
26 Man nav miera, man nav dusas, es nedabūju atpūsties, un bēdas nāk uz bēdām.
I was not in safety, neither had I quietness, neither was I at rest, and trouble came.
