Ījaba 3
1 Pēc tam Ījabs atdarīja savu muti un nolādēja savu dienu. Un Ījabs iesāka un sacīja:
Derefter oplod Job sin Mund og forbandede sin Dag,
2 Tā diena lai pazūd, kur esmu dzimis,
og Job tog til Orde og sagde:
3 Un tā nakts, kur sacīja: puisītis ieņemts.
Bort med den Dag, jeg fødtes, den Nat, der sagde: »Se, en Dreng!«
4 Šī diena lai paliek tumša, lai Dievs no augšienes pēc viņas nevaicā, un spožums pār viņu lai nespīd.
Denne Dag vorde Mørke, Gud deroppe spørge ej om den, over den straale ej Lyset frem!
5 Tumsa un nāves ēna lai viņu aizņem, padebeši lai viņu apklāj un kas vien dienu aptumšo, lai viņu biedē.
Mulm og Mørke løse den ind, Taage lægge sig over den, Formørkelser skræmme den!
6 Šo nakti lai tumsa apņem, ka tā starp gada dienām nepriecājās, lai viņa nenāk mēnešu skaitā.
Mørket tage den Nat, den høre ej hjemme blandt Aarets Dage, den komme ikke i Maaneders Tal!
7 Redzi, šī nakts lai paliek neauglīga, ka tanī nenotiek gavilēšana.
Ja, denne Nat vorde gold, der lyde ej Jubel i den!
8 Lai dienu lādētāji to nolād, tie, kas māk Levijatanu uzrīdīt.
De, der besværger Dage, forbande den, de, der har lært at hidse Livjatan;
9 Lai viņas rīta zvaigznes top aptumšotas, lai viņa gaida uz gaismu, bet nekā, un lai viņa neredz ausekļa spīdumu.
dens Morgenstjerner formørkes, den bie forgæves paa Lys, den skue ej Morgenrødens Øjenlaag,
10 Tāpēc ka tā manām miesām durvis nav aizslēgusi, un bēdas nav noslēpusi priekš manām acīm.
fordi den ej lukked mig Moderlivets Døre og skjulte Kvide for mit Blik!
11 Kāpēc es neesmu nomiris mātes miesās un bojā gājis, kad no miesām iznācu?
Hvi døde jeg ikke i Moders Liv eller udaanded straks fra Moders Skød?
12 Kāpēc esmu likts klēpī un kāpēc pie krūtīm, ka man bija zīst?
Hvorfor var der Knæ til at tage imod mig, hvorfor var der Bryster at die?
13 Jo tad es gulētu un būtu klusu, tad es gulētu, un man būtu dusa,
Saa havde jeg nu ligget og hvilet, saa havde jeg slumret i Fred
14 Līdz ar ķēniņiem un runas kungiem virs zemes, kas sev kapu vietas uztaisījuši,
blandt Konger og Jordens Styrere, der bygged sig Gravpaladser,
15 Vai ar lieliem kungiem, kam zelts bijis, kas savus namus ar sudrabu pildījuši;
blandt Fyrster, rige paa Guld, som fyldte deres Huse med Sølv.
16 Vai kā norakts nelaikā dzimis bērns es nebūtu nekas, tā kā bērniņi, kas nav redzējuši gaismas.
Eller var jeg dog som et nedgravet Foster, som Børn, der ikke fik Lyset at se!
17 Tur bezdievīgie stājās no trakošanas, un tur dus, kam spēks noguris;
Der larmer de gudløse ikke mer, der hviler de trætte ud,
18 Tur cietumnieki visi līdzi ir mierā, tie nedzird dzinēja balsi;
alle de fangne har Ro, de hører ej Fogedens Røst;
19 Tur ir mazs un liels, un kalps ir vaļā no sava kunga.
smaa og store er lige der og Trællen fri for sin Herre.
20 Kāpēc (Dievs) dod bēdīgam gaismu un dzīvību tiem, kam noskumusi sirds,
Hvi giver Gud de lidende Lys, de bittert sørgende Liv,
21 Kas pēc nāves ilgojās, bet tā nenāk, un rok pēc tās vairāk nekā pēc mantām,
dem, som bier forgæves paa Døden, graver derefter som efter Skatte,
22 Kas priecātos un gavilētu, kas līksmotos, kad kapu atrastu -
som glæder sig til en Stenhøj, jubler, naar de finder deres Grav —
23 Vīram, kam ceļš ir apslēpts, un ko Dievs visapkārt apspiedis?
en Mand, hvis Vej er skjult, hvem Gud har stænget inde?
24 Jo maizes vietā man ir nopūtas, un mana kaukšana izgāzās kā ūdens.
Thi Suk er blevet mit daglige Brød, mine Ve raab strømmer som Vand.
25 Jo briesmas, ko bijos, man uzgājušas, un no kā man bija bail, tas man uznācis.
Thi hvad jeg gruer for, rammer mig, hvad jeg bæver for, kommer over mig.
26 Man nav miera, man nav dusas, es nedabūju atpūsties, un bēdas nāk uz bēdām.
Knap har jeg Fred, og knap har jeg Ro, knap har jeg Hvile, saa kommer Uro!
